top of page

2022. gada 29. augusts. Viena diena Pāvilostā

 

Mūsu šodienas galamērķis ir Pāvilosta. Pa ceļam uzmetam aci vairākiem saulespuķu laukiem, kas sasēti LATRAPS akcijas ietvaros. Piestājam pie saulespuķu lauka ar koordinātām 56.700875, 23.056748. Divās rindās sasētas glītas saulespuķu alejas, kas stiepjas teju līdz horizontam. Kaut kur tālumā pukšķina kombains. Esam pārsteigti par saulespuķu nelielajiem izmēriem, taču ainava viennozīmīgi ir glīta. Man šķiet, ka pirmo reizi fotografējos saulespuķēs. Pārējos saulespuķu laukus aplūkojam vien no automašīnas loga, jo tie izskatās līdzīgi šim.

 

Pāvilostā nokļūstam tikai mazliet pirms plkst. 13:00. Vēlāk, nekā bijām iecerējuši. Oho, kā Pāvilosta attīstījusies! Uzcelta smalka viesnīca, neskaitāmas kafejnīcas un restorāni! Iespaidīgi! Pagaidām šīm vietām špegojam garām un dodamies uz jūras pusi. Jau pa gabalu dzirdami milzīgi viļņi. Uz jūru ved jauka promenāde. Tur izveidots skaists un gaumīgs vides objekts, kurā minētas rindas “Ai, Pāvilosta, ai, Pāvilosta, tu jūras mezglā sietā josta”, kas arī man nemitīgi skan galvā.

 

Jūrā ārdās traki viļņi, vējš pūš ne pa jokam. Dodamies pastaigā pa Ziemeļu molu. Pirmajā posmā mols veidots no akmeņiem, tāpēc nākas piedomāt, kur likt kāju, lai neieveltos Sakā vai jūrā. Mola galā pie bākas ik pa laikam gaisā uzlido milzīgas ūdens šaltis. Dienvidu molam klājas vēl plānāk – tam regulāri pāri šļācas gigantiski viļņi. Jūra tik traki šūpojas, ka, skatoties uz kustīgo ūdens virsmu, sāk reibt galva. Ūdens ir Latvijas zilās govs krāsā. Dižjūras īpatnība. Kad esam izbaudījuši viļņu un dabas spēku, čāpojam atpakaļ.

 

Nonākuši promenādē, piesēžam uz soliņa un apēdam savas pusdienu maizītes. Patīkami, ka te valda aizvējš. Pēcāk dodamies izlīkumot Pāvilostas ieliņas. Kādas tur tikai nav mājas! Gan mīlīgas koka būdiņas, gan skandināvu dizaina labākie paraugi. Noteikti iesaku doties bezmērķīgā pastaigā pa Pāvilostas ielām un pievērst vērību dažādām detaļām. Pagalmos var pamanīt zvejas laivas, logos – burinieku modeļus un citus brīnumus. Aizejam apskatīties, kāds šejieniešiem paveras skats uz jūru – uz to lejup ved kāpnes, kas beidzas tieši ūdenī.

 

Atrodam bezgala asprātīgu pasta ēku, kas krāšņi apzīmēta ar grafiti un izrotāta ar sērfa dēļiem, taču pats labākais ir iestādes darbalaika grafiks – tajā norādīts, ka nedēļas nogalēs viņi sērfo, bauda sauli un viļņus! Vai nav īsti ampelmaņi? Tik forši! Pasta ēkai ap stūri iespējams sevi iemūžināt uz sērfa dēļa. Labas idejas amizantām fotogrāfijām atrodamas, ja “Instagram” meklēšanas lodziņā ieraksta #pastarokenrols. Diemžēl abi ar Valdi esam pārāk blondi, lai apjaustu, ka uzraksts uz sienas "Kā mēs te sakām: kāp uz dēl', knips nost, haštag klāt un instagram iekšā!" kalpo par blakus esošā sērfa dēļa un sienas gleznojuma lietošanas instrukciju. Nodomājam, ka tā ir vien vispārīga atsauce uz sērfošanas popularitāti Pāvilostā. Mums pat prātā neienāk, ka jākāpj uz dēļa, kas mētājas pie sienas. Es vēl papukojos: "Eh, cik nefotogēniskā leņķī novietots dēlis!" Tikai vēlāk atklāju, kādi labumi slēpjas aiz #pastarokenkrols.

 

Dodamies tālāk, Valdis prāto: “Nez, vai Pāvilostā sērfošana tiešām ir tik populāra?” Atliek viņam izrunāt šos vārdus, kā jūras virzienā aiztraucas bariņš jauniešu ar sērfa dēļiem padusēs. Atbilde skaidra.

 

Aplūkojam kuģi “Dole”, bet tad ejam uz kreiso Sakas krastu, lai čāpotu uz nesen atjaunoto skatu torni, kas kādreiz kalpojis militārām robežsardzes vajadzībām. Soļojam, soļojam, bet nevienas pašas norādes. Ja iepriekš nebūtu atradusi informāciju par šī skatu torņa eksistenci, tad, viesojoties Pāvilostā, par to pat nenojaustu. Vispār Pāvilostā tūrisma kartes izvietotas teju katrā stūrī, taču šis skatu tornis tajās nav atzīmēts. Varbūt tornis jaunāks par kartēm. Nonākam pie slēgtas ostas teritorijas. Saprotam, ka jāiet atpakaļ un jāizvēlas cits ceļš. Tā kā tornis atrodas tālāk, nekā sākotnēji šķita, tad nospriežam to apmeklēt pašās beigās, piebraucot klāt ar automašīnu, galu galā – šajā Sakas pusē nav nekā cita aplūkojama, turklāt sāk līt.

 

Dodamies atpakaļ uz vēl neizpētīto Pāvilostas daļu Sakas labajā krastā. Noejam garām divām baznīcām, bet neviena no tām pēc baznīcas neizskatās. Labi, baptistu dievnamam tas ir piedodami, bet luterāņu? Līst arvien stiprāk. Soļojam uz Jūrakmens pusi, jo Valdis līdz šim nav viesojies Pāvilostā, tāpēc grib redzēt arī izslavēto jūras dižakmeni. Jau iztēlēm Valdis pamana zīmi “Illy”, kas liecina par kafejnīcas esamību. Tomēr, kad pietuvojamies būdiņai, saprotam, ka tur neviena nav. Vai nu pie vainas trakais lietus, vai nu pirmdiena. Pirmdienās šeit nestrādā nedz izstāžu zāle, nedz muzejs. Stāvlaukumā pie jūras ieraugām vēl vienu kafejnīcu ar jaukām “siltumnīcām”. Piestājam iečolēt cenas. Grieķu salāti – 13,5 eur! Tā neko sev. No kāpas augšas uzmetam aci Jūrakmenim. Prasu Valdim, vai viņš grib doties tam tuvāk, bet saņemu atbildi: “Nē, nē, man pietiek arī ar šo skatu!” Ejam atpakaļ uz centru.

 

Visas kafejnīcas Dzintaru ielā tagad ir slēgtas, lai gan brīdī, kad ieradāmies Pāvilostā un traucāmies uz jūru, tās izskatījās atvērtas. Varbūt slikta kombinācija – lietus un pirmdiena. Vienīgā vaļējā vietiņa rodama viesnīcā “Otto”. Diemžēl jaukajai terasei nav jumta, tāpēc nākas sēdēt iekštelpās, kur valda parasta viesnīcas atmosfēra. Pasūtām divas melnas kafijas. Dzeru, mokos ar skābeno garšu un pie sevis domāju, ka garšo pēc “Rocket Bean Roastery” kafijas. Kad dodamies prom, pie durvīm pamanu “Rocket Bean Roastery” logo. Skat, kā uzminēju! Pēēh, šī bija nebaudāma kafija. Ja arī tev negaršo skābenas kafijas, tad “Otto” noteikti nebūs īstā kafijotava Pāvilostā. Vēlreiz palūkojamies, vai tiešām nestrādā neviena cita kafejnīca, bet, nē. Joprojām viss šķiet kluss un izmiris. Eh, žēl. Iepriekš iztēlojos, ka sēdēsim un baudīsim Pāvilostas dzīvīgo vasaras atmosfēru kādā jaukā kafejnīcā, bet šodien līst lietus, un viss ir ciet. Mērfija likums darbojas pilnā sparā.

 

Braucam uz militāro skatu torni. Novietojam automašīnu stāvlaukumā pie jūras. Izkāpjam ārā un cenšamies saprast, kur jāiet. Spraucamies cauri pielijušiem krasta krūmiem, vadoties pēc lielā sakaru torņa, kam skatu tornis uzbūvēts gluži blakus. Joprojām šaušalīgi līst. Skatu tornim apkārt apvilkts žogs, bet vārtiņi vaļā. Šitik stāvas trepes, manuprāt, līdz šim vēl nekur neesmu sastapusi! Kleitu nākas ieāķēt somā, lai nepinas pa kājām. No augšas paveras lielisks skats! Abi moli, Sakas loks, Pāvilostas ainiņas un trakojoša jūra – mums pie kājām ir visa tuvējā apkārtne. Viens no labākajiem skatu torņiem, kādu zinu!

 

Kad atgriežamies mašīnā, esam izmirkuši līdz kaulam. Laiks braukt uz mūsu naktsmītnēm kempingā “Miera osta”. Kempings atrodas nekurienes vidū. Recepcijā neviena nav. Zvanu saimniecei, viņa saka, ka pēc piecām minūtēm ieradīsies viņas vīrs. Tā arī notiek. Mums izrāda kempinga teritoriju, un tad paliekam vieni. Pēcāk ieradīšoties vēl divas kompānijas.

 

Šonakt nakšņosim ekskluzīvā vietā – namiņā kokā ar poētisku nosaukumu “Vēju šūpoles”. Šī nudien ir īsta miera osta! Fantastiski skaists priežu mežs, jūras šalkas un liedags piecu minūšu attālumā. Elektrību griestu lampai šeit nodrošina saules baterija, tomēr neesam droši, ka šajā mākoņainajā un lietainajā dienā baterija būs paguvusi uzsūkt gana daudz saules gaismas. Vēlāk redzēsim. Interesanti, ka Valdim  ar viņa “Bite” šeit vispār nav zonas, bet man ar “LMT” karti gan ir. Ielūkojos atvilktnē zem gultas. Ko es tur atrodu? Divas atvilktnē ierīkotas gultas! Ā, redz, kā šo var pārvērst par četrvietīgu istabiņu!

 

Izmetam loku pa kempinga teritoriju. Zem mūsu namiņa atrodas piknika galds un šūpuļtīkls. Teritorijā pieejamas vairākas āra virtuvītes un piknika galdi. Tiesa, virtuves ir bez izlietnes. Ūdens ņemšanai un trauku mazgāšanai paredzēts milzīgs ūdens bundulis, kas atrodas kādu gabaliņu tālāk. Manuprāt, ērtāk būtu, ja kaut kāds nebūt ūdens bundulis būtu pie katras virtuvītes. Dušai var izvēlēties vienu no diviem variantiem – vai nu ar plēvi apvilktu statīvu, virs kura atrodas kokā iekārts dušas maiss, vai nu dušas būdiņu, kurā ūdens tek no liela trumuļa uz jumta. Skaidrs ir viens – duša šovakar būs auksta, jo saule pa dienu ūdeni nav sasildījusi.

 

Aidā, uz jūru! Pa ceļam atrodam diezgan garu šļūcamo trosi, tomēr tās dīvainās konfigurācijas un slīpā šļūciena dēļ mums ir pamatotas aizdomas, ka tur var viegli palikt bez skalpa, tāpēc neuzdrošināmies šļūcienu noprovēt.

 

Cik burvīgs liedags! Plašs un mežonīgs. Neviena cilvēka. Ideāli! Vienīgās civilizācijas pazīmes liedagā ir “Miera ostas” pirtiņa, kurā var sēdēt uz lāvas un skatīties uz jūru. Nospriežam, ka šeit kādu reizi jāatgriežas. Tiesa, “Miera ostas” piedāvātie pakalpojumi nav no tiem lētākajiem, bet šoreiz mums ir paveicies – nakšņošana “Vēju šūpoles” ir Ziemassvētku dāvana no vecākiem, paldies viņiem par to!

 

Dodamies saulītes virzienā uz Liepājas pusi. No Pāvilostas tuvojas negaisa mākoņi. Par spīti lietainajai dienai un negantajam vējam, gaiss ir salīdzinoši silts un patīkams. Skrienam, fočējamies, ālējamies. Tik lieliski! Cilvēkam vajag jūru, tieši tik vienkārši.

 

Dižjūrai piemīt milzīgs spēks. Ja, piemēram, Vidusjūra uzbur gaišu, liderīgu noskaņojumu, tad Dižjūra izpūš laukā visas domas un dod spēku. Līdzsvaram man noteikti vajag abas jūras. Varētu te bezgalīgi staigāt un staigāt.

 

Uzceļam smilšu pili. Tas gan notiek daudz steidzīgāk, nekā gribētos, jo sāk līt. Sēžot uz vietas ar izlijušu muguru kļūst auksti. Pabeidzam pils būvniecības darbus un ielienam jūrā nopeldēties. Par peldēšanu to gan grūti saukt, jo viļņi ir biedējoši lieli, tāpēc dziļi nelienu. Palēkāju pa viļņiem, pietupstos un ļauju tiem skaloties man pāri. Ūdens ir riktīgi silts, cik nu silts tas var būt Baltijas jūrā. Pēc tam jožam uz kempingu un noskalojamies dušā, kuras ūdens maiss iekārts kokā. Tad gan dodamies uz savu namiņu un lienam zem segas sildīties.

 

Saules baterija ilgi netur – jau pēc divdesmit minūtēm griestu lampa izdziest. Sadedzam sveces. Baigā romantika! Šī nudien ir īsta miera osta, kur atpūsties no ikdienas steigas, liekiem sakariem, trokšņiem un civilizācijas!

 

Kad iestājas melna nakts, vēlreiz aizejam uz jūras malu. Uz Liepājas pusi atblāzmojas nepārtraukta zibeņošana. Arī jūrā brīžiem uzzibsnī tik milzīgs zibens, ka es ik reizi salecos un iekliedzos. Tumsā grūti saprast attālumu, nav pārāk omulīgi. Mazliet pavērojam dabas stihiju, bet tad dodamies atpakaļ uz savu namiņu kokā. Drošāk un mājīgāk.

 

NODERĪGI:

 

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)

bottom of page