2016. gada 5. septembris. Kornetu pauguri un igauņu ziemeļblāzma

Lēni pamodāmies un devāmies ceļā uz Augšlaicenes pusi, kur Kornetu apkaimē atrodas vairākas dabas takas, ezeri un pilskalni. Lai gan lauki šejienei atrodas salīdzinoši tuvu, tomēr nekad nebiju šeit bijusi. Tā kā šodien paredzēts nokļūt Igaunijā, tad izvēlējāmies gana īsu maršrutu - Pilskalna taku, kurai bija mūs jāaizved uz vienu no stāvākajiem Latvijas pilskalniem - Drusku pilskalnu. 

Jau pēc neilga laika sasniedzām skatu torni, no kura pavērās tiešām iespaidīgs skats uz apkārtni. Pauguriem ieskautie upes līkumi pat mazliet izskatījās pēc kalniem! Skaisti!! Varu tikai iztēloties, cik gan fantastiski šī ainava izskatās rudenī, kad visi koki iekrāsojās zeltā...

Gana netipiski Latvijai, bet šī taka bija marķēta ar dzelteniem aplīšiem uz koku stumbriem. Tiesa, vienā brīdī nācās sekot šiltei ar nosaukumu "Tūrisma taka" un mēs kādu laiku nesapratām - vai sekošana šiltei bija pareizā izvēle. Dīvaini, ka Pilskalna taka nu bija kļuvusi par Tūrisma taku, taču tajā pat laikā citas takas jau tur nemaz īsti nebija, vien grunts ceļš. Beigās izrādījās, protams, pareizā taka. 

Pēc uzkāpšanas pašā pilskalnā, no kura ainava redzama bija vien divās vietās, nonācām mazliet zemākā paugurā, kurš mūs atkal priecēja ar fantastiski plašu ainavu, tālumā redzamu Munameģi un septembrim netipiski zaļu zālīti. Ak, cik skaisti! 

Nemaz negaidīju, ka šī vieta būs tik daiļa! Un kas priecēja vēl jo vairāk - tā kā Korneti atrodas pašā Latvijas nomalē, šī vienreizējā vieta nebūt nav citu ceļotāju pārpludināta. Miers, klusums un dabas skaistums. Iesaku, iesaku, iesaku!!! Zinu, ka arī pati šeit noteikti gribēšu atgriezties - gan lai baudītu ainavas ar rudenīgi krāsainiem kokiem, gan lai izstaigātu pārējās takas, kas šodienai bija par garu. Lielisks atklājums Latvijā!

Atceļā iemetām aci nelielā lauku bodītē, kur atklāju sev jaunu un dikti labu saldējumu! Kāda atklājumiem bagāta diena!

Tālāk devāmies uz Igauniju, kur bija apskates objekts, ko Mārtiņš jau sen bija vēlējies apskatīt – „Meža bibliotēka” jeb trīs koka skaļruņi, kas izvietoti mežā ar nolūku pastiprināt meža skaņas. Nez kāpēc bijām iztēlojušies, ka būs pa kādu taku jāiet dziļi mežā, lai šo vides objektu atrastu, bet... ieraugot to diezgan tuvu ceļa malai jau bijām maķenīt vīlušies. Protams, interesanta ideja, bet... idejas īstenojums realitātē lika mazliet vilties. Ja brauktu garām un netīšām ko tādu pamanītu, tad gan būtu patīkams pārsteigums!

Pēc tam paguvām apmeklēt Monistes brīvdabas muzeju, kur vēlajā pēcpusdienas stundā bijām vienīgie un arī pēdējie apmeklētāji. Tiesa, ja var ticēt pieraksta grāmatai, tad iepriekšējie apmeklētāji šeit bija pirms 2 dienām… Darbiniece mocījās, lai mums ko pastāstītu angliski, teicu, ka viņa var runāt krieviski, ja viņai tā vieglāk, tad stāstījums sanāca daudz raitāks. Man ļoti patīk šādi muzeji, kur fiziski smaržo pēc senatnes! Izpētījām muzeja ēkas gan darbinieces pavadībā, gan staigājot paši. Kad apskates noslēgumā bijām nonākuši izbijušā bodē, uzradās vēl viena darbiniece, kura mācēja runāt latviski! Vēsturiskajā bodē arī šodien var nopirkt dažādus suvenīrus, mēs iegādājāmies šokolādi ar ķimenēm. Šķiet galīgi neiespējama un dīvaina kombinācija, bet garšo varen labi!! Kā jau parasti – jo mazāks muzejs, jo jaukāks!

Mums bija mērķis atrast telts vietu maksimāli tuvu Pootsi, jo prāmis uz Kihnu salu būs jau agri no rīta. Jauku vietiņu nemaz nebija tik viegli sameklēt, jo visi mazie celiņi šķita vedam uz privātmājām. Vienā brīdī uzgājām atpūtas vietu ar galdiņiem, miskastēm un skatu torni. Tad nu izlēmām te arī palikt. Tālumā pavērās fantastisks skats uz miglā tītu purvu. Kamēr vēl bija gaišs, uzslējām telti netālu no skatu torņa, bet pēc tam lukturīšu gaismā uz prīmusa taisījām sautējumu no lauku labumiem.

Pirms likšanās uz auss izlēmām uzkāpt skatu tornī, lai lūkotos septembra zvaigžņotajās debesīs, bet tas, ko mēs ieraudzījām, 100 reizes pārspēja gaidīto debess spīdekļiem piebārstīto debesjumu. Protams, redzējām arī zvaigznes, bet... mūs pārsteidza ZIEMEĻBLĀZMA!! Ak, tāds dabas skaistums! To nevar aprakstīt, tas ir jāredz!! Cik lielisks pārsteigums no dabas!