2014. gada 11. maijs. Rīta piedzīvojums, gekoni par mājdzīvniekiem un "līgo, līgo"

 

Atkal saullēkts! Šodien vārtu šķērsošanas brīdinājumu pilnībā pārkāpu un devos iepazīt klintis un tuksnešainos klajumus vienatnē. Par laimi šodien no suņiem nebija ne miņas.

 

Ai, kā man patīk šie paugurainie, tuksnešainie, klinšainie skati... Maziņš mīnuss – tur aug nevis zāle, bet dzelkšņaini augi, kas jūtami pat cauri garajām biksēm. Atlika cerēt, ka šie dzelkšņi nav indīgi... Kad uz mirkli apstājies, tad jūti, kā sūrst kājas... Bet vai gan tāds sīkums mani spēs atturēt no rīta klaiņošanas? Nē!

 

Klinšu ielokā atklāju lērumu ar bišu stropiem. Uz mirkli gan palika mazliet neomulīgi, kad sāku domāt – ja nu kāds baigi sargā savus stropus?

 

Pēc rīta pastaigas pa lielceļu gāju atpakaļ uz mūsu vietu, bet izdzirdu, ka no mugurpuses diezgan lēni brauc kāda mašīna un nodomāju: „Bāc, aizdomīgi, šitāds braukšanas temps nav raksturīgs itāļiem!” Turklāt visapkārt nav nekādas civilizācijas, absolūtākā nekuriene. Mašīna pabrauca garām, un es atviegloti uzelpoju. Prieki gan nebija ilgi, jo… mašīna sāka braukt atpakaļgaitā, piebrauca klāt, piebremzēja, itālis pa atvērtu logu kaut ko baigi jautāja. Es tikai: „No, no!”, jo nebija ne jausmas, ko viņš grib. Par laimi viņš manus „no, no” saprata un aizbrauca tālāk. Uff.... Nu jā, varbūt tieši tāpēc gaišmatainām meitenēm vienām pašām nav ieteicams klaiņot apkārt?

 

Šodien viena no bezvārdu komunikācijas aktivitātēm – iespēja otram kaut ko pateikt tikai ar krāsā iemērktu pirkstu. Ļoti interesanti!

Laiku pa laikam mums uzradās “mājdzīvnieki”. Gekoni. Tik superīgi gulēt un vērot, kā pa sienu divi gekoni trenkā viens otru vai arī kā gekons cenšas sev vakariņām noķert kādu zirnekli! Tāda eksotika! Visa apkārtne pilna ar gekoniem, milzīgām ķirzakām un tamlīdzīgiem radījumiem. Kur vien ej, tā visu laiku dzirdi/redzi, kā jau atkal pa sauso zāli (tāds sausums, ka pat zeme saplaisājusi!) kaut kur aizskrien ķirzaka.

Kad organizatoriem tika jautāts, vai šeit ir kādi bīstami dzīvnieki, viņi atbildēja, ka šeit dzīvo gan lieli zirnekļi, gan skorpioni, gan čūskas, bet nekas no tā visa nav indīgs. Super! Un par ērcēm viņi teica, ka tās vēl nav aktīvas, nav sākusies ērču sezona, jo tām vēl ir pārāk auksts. Auksts?! Maija vidū, kad siestas laikā vienīgais glābiņš ir aukstās mūra ēkas iekšienē? Nez cik tad lielu karstumu tām itāļu ērcēm vajag?

 

Mums pierasts, ka, piemēram, ābeles pavasarī uzzied un tad rudenī ir āboli. Bet tur – ziedi un apelsīnu augļi atradās uz viena un tā paša koka! Ak, šī apelsīnu ziedu smarža, tā ir tik pasakaina! Līdzīga jasmīniem... Kad pirmajā dienā iegājām apelsīnu dārzā, un no visām pusēm mūs apņēma apelsīnu ziedu un pašu apelsīnu smarža, bija tik fantastiski!! Diemžēl ātri pie šīs smaržas pieradu un tagad pat vairs lāga nejūtu. Lai kaut mazu daļiņu smaržas varētu aizvest uz Latviju, šodien ar Signi devāmies vākt un kaltēt apelsīnu ziedus. Pa kluso, protams.

​

Šovakar bija latviešu nacionālais vakars, kura laikā mums jāprezentē sava valsts. Tad nu mēs – meitenes – devāmies gar ceļmalu vainagu pīšanai atbilstošu puķu meklējumos, kā rezultātā es jau maijā tiku pie Līgo svētku sajūtas. Līgo, līgo!

 

Mūsu puķu vainadziņi izraisīja vispārēju sajūsmu un vēlmi ar mums nofotografēties, kā arī piemērīt vainagus. Nesaprotu, kāpēc citām tautām vainagu pīšana liekas kaut kas tik īpašs, puķes taču atrodamas arī pie viņiem, kas gan liedz uzpīt vainagu?

Manas blokflautas (ak, gribēju ņemt kokli, bet īsti neatbilda lidostas nosacījumiem) pavadībā nodziedājām „Bēdu man, lielu bēdu” un visiem mācījām spēlēt „Ādamam bij’ septiņ’ dēli”, kas aizgāja uz urrā.