2017. gada 12. augusts. Tadžikistāna, Avdža. Sanatorijas iemēģināšana un Momo šoks
Pamostos un ar šausmām konstatēju, ka Farangisas matracis ir tukšs. Pirmā doma – cik ir pulkstenis?? Plkst. 06:55. Ufff, tad jau viss kārtībā. Tiesa, rīta vingrošanai nākas izpalikt.
No Farangisas uzzinu, ka Rembo atgriezusies tikai no rīta, kad Farangisa gāja uz tualeti. Ak…Un Momo naktī bija dzirdējusi, kā mēs virinām ārdurvis. Farangisa viņai sastāstīja, ka mēs ar Adri laukā skatījāmies filmu, kad pabeidzām, tad devāmies datoru nolikt istabā.
Salasām aprikozes, kas tagad kļuvusi par gluži vai ik rīta misiju, bet tad ar Bobo dodamies lejup. Šodien gatavojam tējas Iškašimas festivālam. Pacientu vairs nav tik daudz kā vakar. Pusdienlaikā Bobo pastāsta, ka Tadžikistānā, lai tiktu pie darba, jāmaksā kukulis, citādi te nekas nenotiek. Tad jau nav brīnums, ka daudzi brauc peļņā uz Krieviju…
Ap kādiem plkst. 13:00 Bobo saka, ka šodienai pietiks. Interesanti, ka mājās visi strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram, savukārt te diena vēl pat nav pusē, bet Bobo uzskata, ka jau daudz esam izdarījušas. Pēc Bobo ieteikuma esam sev paņēmušas līdzi dvieļus, un tagad ar Adri dodamies iepazīt sanatoriju. Ieejam sieviešu avota ēkā. Priekštelpā noģērbjamies un atstājam mantas. Tālākajā telpā mūs sagaida līdz ceļiem dziļš baseins, kurā sievietes sasēdušas gar malām. Pa vienu sienu baseinā ietek avots, pa pretējo sienu tas tiek novadīts prom. Diezgan daudz cilvēku. Adri iet iekšā pirmā, tad sekoju es. Sievietes man sāk kaut ko tadžikiski bļaut, nesaprotu, kas notiek – varbūt grasos apsēsties nepareizā vietā vai vēl kā citādi pārkāpt vietējās paražas, ej nu sazin… Izrādās, ka viņas satraucas, ka esmu aizmirsusi noņemt rokas pulksteni, bet es paskaidroju, ka tas ir ūdensizturīgs. Avota ūdens patīkami mīksts un maigs. Interesanti, ka kaut kādā veidā ūdens gan man, gan Adri rada dīvainu spiedienu uz krūšu kurvi – grūti ieelpot, bet viegli izelpot. Mērcējamies kādu stundu. Sievietes ik pa laikam ar mums krieviski papļāpā, viena pat cenšas sarunāties angliski. Tā kā avota ieteka visu laiku aizņemta, tad nesanāk nogaršot ūdeni, lai gan daudzas to pilda pudelēs un nes prom.
Pēc peldes lēnā garā kāpjam augšup uz mājām. Pa ceļam satiekam kaimiņu, kurš mums iedod somu ar tukšu piena kannu un pusapēstu maizi. Ha, ha, Momo domās, ka mēs maizi apgrauzām pa ceļam. Mājās visi kaut kur noklīduši, tāpēc darbojamies savā nodabā. Vēlāk dodos mazgāties. Vakar saņemtajā somā bija jauki kokvilnas darba cimdi, ko izlemju noprovēt švammes vietā. Mazgājoties tikai ar rokām, ir sajūta, ka uz manas ādas šā kā tā paliek vesels slānis zemes. Cimds ir ģeniāla ideja! Pirmo reizi kopš ierašanās Tadžikistānā beidzot jūtos patiešām tīra!
Kad arī Adri grib doties vannoties, Momo viņai lūdz mazliet uzgaidīt, jo viņa fiksi nomazgāsies pirms lūgšanas. Adri atnāk ar visām mantām uz istabu, bet tad atceras, ka dvielis ir ārā uz veļas auklas, un tā arī ar mantām aiziet tam pakaļ. Pēc mirkļa atgriežas traki smiedamās un saka, ka viņu te droši vien visi uzskata par dīvainu. Kas notika? Viņa devās pakaļ dvielim, kas karājās virs strauta. Tā kā viņai rokās bija visi vannošanās piederumi, tad pie strauta esošā Momo bija sapratusi, ka Adri grasās vannoties strautā un ar lielām šausmām sejā bija teikusi, ka avots ir pārāk auksts, lai tajā mazgātos!! Acīmredzot Momo nodomāja, ka Adri pārpratusi viņas teikto par to, ka mazliet jāuzgaida, un sapratusi, ka šovakar vannas istabā nevarēs mazgāties. Adri ar zīmēm izskaidroja Momo, ka tikai atnāca pakaļ dvielim, un tad Momo sejā ielija atvieglojums.
Vakariņās bija kурутоб – mans līdz šim mīļākais tadžiku ēdiens (kārtojums ar īpašu saplucinātu maizi, kefīru, gurķiem, tomātiem, zaļumiem). Ar šo ēdienu Maļika mūs iepazīstināja jau Dušanbe. Izcili svaigs un gards. Labprāt ēstu to biežāk!