2017. gada 17. septembris. Tadžikistāna, Avdža. With Our Own Hands

​

Šodien lielā veļas diena. Laimīgā kārtā izdodas iekurt uguni ar pirmo piegājienu. Momo šausminās, ka mēs veļas mazgāšanu sākam ar savām krāsainajām drēbēm, nevis viņas balto veļu. Es paskaidroju, ka nevajag par to raizēties, jo mēs ūdeni mašīnā nomainām pēc katras reizes, nevis tā kā viņi – ar vienu ūdeni mazgā visas drēbes. Reāli jau pēc pirmās mazgāšanas ūdens vietā ir dubļi.

 

Laiks paliek arvien vēsāks. Pat dienas vidū saulē ir diezgan dzestrs. Pēdējās dienās visu ieleju klāj mākoņu sega.

 

Pēc cīņas ar lielajiem veļas kalniem un nepārtraukto ūdens stiepšanu no avota, ķeramies klāt nebeidzamajai bārbeļu tīrīšanai, bet tad vannojamies un baudām brīvu svētdienas pēcpusdienu.

 

Sāku lasīt brīnišķīgu grāmatu “With Our Own Hands: A Celebration of Food and Life in the Pamir Mountains of Afghanistan and Tajikistan”, kas tiek pozicionēta kā recepšu grāmata, tomēr sevī ietver lieliskas fotogrāfijas, antropoloģisku un vēsturiski izsmeļošu skatījumu uz kultūru un sadzīvi Pamira kalnos gan Tadžikistānā, gan Afganistānā. Ļoti jauki, ka grāmata vienlaikus ir gan angliski, gan kirilicā tadžiku mēlē, gan mākslinieciski skaistajā arābu rakstā. Grāmata lieliski ilustrē un izskaidro dažādas paražas, kā arī ļauj labāk saprast vietējo kultūru. Starp citu, šajā apjomīgajā grāmatā, kuras priekšvārdu rakstījis Velsas princis, un tā ieguvusi vairākas balvas kā gada labākā pavārgrāmata, lasāma arī visai gara intervija ar Bobo. Par zālītēm, veselīgu dzīvesveidu, dzīvi toreiz un tagad.

 

Grāmatā uzzinu, cik vērtīgas ir zīdkoka ogas, kas pilsoņu kara laikā pamiriešus reāli paglāba no bada. Gluži vai īsta vitamīnu bumba!

 

Interesanti, ka PSRS laikos padomju valdība iedzīvotājiem deva miltus, tāpēc daudzi tadžiki savus labības laukus pārvērta par augļu dārziem, kamēr Afganistānas pusē tradīcijas palika pa vecam. Tāpēc tagad Afganistānas pusē redzami zaļi graudaugu lauki, bet Tadžikistānas pusē – augļu koki. Nebūtu iedomājusies, ka PSRS var tā ietekmēt ainavu!

 

Grāmatas iespaidā aizdomājos par to, ka daudzas lietas, kas pirmajā mirklī šķiet kā baigā atpalicība, īstenībā ir dzīvošana roku rokā ar tradīcijām un dabas apstākļiem. Kaut vai tā pati graudu kulšana, lietojot pāris vēršus, kurus aplī dzenā pa graudiem -lauki ir tik mazi un iekārtoti terasēs, ka lietot kombainus te nemaz tā īsti nav iespējams.

 

Tāpat aizdomājos arī par lakatiem. Varētu domāt, ka sievietēm lakatus uzspiež reliģija, kultūra, bet arī es šeit caurmērā visu laiku staigāju lakatā. Vai nu slēpjos no saules, vai nu no vēja un aukstuma. Turklāt dažkārt ir būtiski aizsiet lakatu pat priekšā sejai, jo vējainās dienās putekļi mēdz būt pagalam neganti! Domāju, ka tieši dabas apstākļi ir radījuši tradīciju lietot lakatus, un tikai vēlāk tas ir iegājies reliģijā un kultūrā. Gluži kā uzskats, ka gaļa ir netīra un to nevar turēt kopā ar pienu. Loģiski, ka karstā klimatā šos produktus nedrīkst uzglabāt kopā. Bet tie ir gluži praktiski apsvērumi, par kuriem mūsdienās cilvēki bieži aizmirst, domājot tikai par reliģiju. Bet ej nu sazin, kā ir patiesībā. Tikai mani spriedelējumi.