2021. gada 5. maijs. Dundaga - Lielirbe - Būšnieku ezers - Ventspils. “Līvu ceļa” otrā diena

​

Paēdam brokastis un dodamies uz Dundagas pili. Dundagas pils ir viens no deviņpadsmit “Līvu ceļā” iekļautajiem apskates objektiem, kas man jāaplūko Kultūras ministrijas kampaņas “Atrastā Latvija” ietvaros. Kad izkāpjam no auto, netālu klunkurē tas pats vecais savādnieks, kurš mums vakar auroja virsū un diedelēja naudu. Kā vēlāk uzzinām no gides – viņu te iemitinājusi pašvaldība, un viņš prasa naudu teju visiem. Dažkārt sāk ar lielīšanu sacīdams, cik gan skaista meita, tad lūdz kādu “rubli”, bet, ja nedod, tad nolamā par vecu raganu. Īpatnējs tips.

 

Pils iekšpagalmā valda jauks rīta klusums. Par to, cik ļoti man patīk Dundagas pils iekšpagalms, stāstīju iepriekšējā rakstā, jo pili no ārpuses, kā arī pašu Dundagu kārtīgi izlodājām jau vakar. Drīz vien satiekam pils direktori Baibu Dūdu, kura mūs nodod gides Rutas Bērziņas rokās. Tiekam izvadāti gan pa skaisti atjaunotajām pils telpām, gan arī pa pagrabā noslēpušos pastāvīgo ekspozīciju. Dundagas pilī pieejama plaša un gaiša zāle laulību ceremonijām, omulīga un romantiska telpa ar burvīgu skatu šampanieša malkošanai, izstāžu zāle māksliniekiem, telpas radošajām darbnīcām un vilnas iepazīšanai (kā nekā, netālu mājo arī slavenā Pāces vilnas fabrika!), hostelis ar iespēju pa nakti sadraudzēties ar Zaļo jumpravu vai kādu citu spokainu viesi, krokodilu medniekam Arvīdam Blūmentālam veltīta ekspozīcija, Dundagas pils vēstures ekspozīcija, kā arī Latvijas Medaļu mākslas kluba medaļu ekspozīcija. Vēl pilī mājo arī Dundagas mūzikas un mākslas skola. Kā redzams, pils telpas nestāv tukšas, bet tiek kārtīgi izmantotas arī mūsdienās. Dundagas pils var lepoties ar to, ka ir pati lielākā Ziemeļkurzemē, un, lai gan vairākkārtīgi cietusi ugunsgrēkos un pārbūvēta, tā joprojām pulcē gan vietējos iedzīvotājus, gan ceļotājus ne tikai ikdienā, bet arī uz tādiem pasākumiem kā Sklandraušu svētki. Apmeklējot Dundagas pili, iesaku cītīgi aplūkot durvis, jo kaut kur uz tām notverams pils logo prototips!

 

Atvadījušies no Dundagas, braucam uz Lielirbi, kur mūs gaida nākamais “Līvu ceļa” objekts – trošu tilts pār Irbes upi. Tārgales pagasta pārvaldes vadītājs Mārcis Laksbergs laipni piekritis mums izrādīt divus sava pagasta objektus, tāpēc sagaidām viņu uz šosejas un tālāk sekojam viņa auto. Šodien patrāpījušies varen traki laikapstākļi – te saule, te lietus. Brīdī, kad izkāpjam no savām mašīnām, sākas neganta lietusgāze, kas mūs izmērcē teju līdz kaulam.

 

Mārcis Laksbergs vaicā: “Vai jūs zināt, kas darāms, ejot pāri jaunam tiltam?” Jā, jau kopš bērnības man stāstīts, ka jāiedomājas kāda vēlēšanās. Klusēdami apceram savus sapnīšus un soļojam uz otru tilta galu. Daudziem tilts varētu šķist nekas sevišķs, trošu tilts kā trošu tilts, bet es tam noteikti nepiekritīšu. Joprojām atceros, kā reiz čāpoju gar jūru no Ventspils uz Kolku. Divās dienās. Un Irbes upes līkumi iegrieza visnotaļ lielu robu manā laika plānā. Gāju bez navigācijas. Zināju, ka pāri Irbes upei netikšu, tāpēc laikus jāpamana viena meža taka, kas ļaus īsināt ceļu līdz šosejai un tiltam, bet to, protams, nepamanīju. Aizgāju teju līdz pašai ietekai un pēc tam varēju špegot visu garo Irbes līkumu atpakaļ. Toreiz secināju, ka Irbes upe kalpo par labu alegoriju dzīvei – lai tiktu uz priekšu, dažkārt nākas pakāpties atpakaļ. Bet vispār tajā sasodīti lietainajā dienā es būtu priecājusies, ja pāri upei būtu karājies šis trošu tilts. Tāpēc, manuprāt, šis tiltiņš ir dikti svarīgs! Vismaz tiem cilvēkiem, kuri naski soļo gar jūras krastu. Nav jau tā, ka šis tilts būtu uzcelts tukšā vietā, nē. Te jau reiz ir bijis tilts, kas radīts militārām vajadzībām, bet laika zobs darīja savu. Joprojām apskatāmas pāris detaļas arī no vecā tilta, tāpēc esi acīgs! Tilts interesēs arī slēpņošanas entuziastus, jo kādā atjautīgā vietā nomaskēts slēpnis. Kad esam apskatījuši tiltu, Mārcis Laksbergs pa ceļam piedāvā aplūkot Lielirbes baznīcu. Liels ir mans pārsteigums, kad viņš savu auto apstādina mežiņā netālu no tilta. Izrādās, ka reiz te slējies Lielirbes baptistu lūgšanu nams, bet tagad tam par godu uzsliets krusts, piemiņas plāksne, kā arī laukakmeņi, kas iezīmē lūgšanu nama kādreizējo atrašanās vietu. Pats lūgšanu nams gan aplūkojams Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā.

 

Tālāk traucamies uz Būšnieku ezera pusi, kur meklējams ventiņu-lībiešu gājēju un velosipēdistu celiņš. Arī šis ir viens no “Līvu ceļa” apskates objektiem. Mārcis Laksbergs izstāsta, ka šī celiņa dzīlēs slēpjas svarīgs kabelis, kas savieno Starptautisko radioastronomijas centru Irbenē ar Ventspils Augstskolu. Redz kā! Pašu veloceliņu dikti iecienījuši vietējie velosipēdu, skrejriteņu un citu bezmotora braucamrīku mīļotāji. Aplūkojuši celiņu, atvadāmies no laipnā vīra, un dodamies iepazīt tepat blakus esošo, apmēram astoņus kilometrus garo dabas taku, kas ved apkārt Būšnieku ezeram. Laiks joprojām ir apmācies un mitrs, tāpēc drošības labad ietūcāmies lietusmēteļos.

 

Krastā plešas labiekārtota pludmale. Uzkāpju uz laipas un esmu pārsteigta par to, cik te dzidrs ūdens! Netālu no pludmales gājējus sveicina koka zivju skulptūras, kas pilda ne vien dekoratīvas funkcijas, bet arī izglītojošas –  blakus atrodams stends ar zivju siluetiem un nosaukumiem, lai tādi nezinīši kā mēs varētu iepazīt dažādas zivju sugas. Būšnieku ezera dabas taka patiks ikvienam, kurš labprāt izkustas dabā, bet brikšņos līst negrib. Neliela un jauka taciņa vijas visapkārt ezeram. Mežs šķiet ļoti daudzveidīgs, tāpēc ik pa brīdim priecājamies par jauniem atradumiem. Visvairāk mani fascinē košās un raibās sūnas, kas spurojas teju visās varavīksnes krāsās. Kādā brīdī taka izved cauri nelielam mazdārziņu rajonam, kur ar interesi ielūkojamies pagalmos – kādi gan tikai brīnumi tur nav redzami! Arī žoga šajā pusē netrūkst pa kādai gumijas ūdensrozei vai plīša lācītim. Vislielākais dabas takas pārsteigums ir koka laipa, kas 187 metru garumā iestiepjas ezerā! Ejam un ejam, laipa nebeidzas un nebeidzas. Burvīgi! Visapkārt plešas niedres. Pašā laipas galā ir platforma, kas paredzēta putnu vērošanai.

 

Kārtīgi izkustējušies un mazliet noguruši, dodamies uz Ventspils Piejūras brīvdabas muzeju – vēl vienu “Līvu ceļa” objektu.  Tur mūs sagaida muzeja vēsturniece un gide Dace Kamela. Kamēr citi muzeji vīrusa izraisīto ierobežojumu dēļ ir slēgti, šeit pagalmā spieto apmeklētāji. Brīvdabas muzejs, kā nekā! Kopā ar atraktīvo gidi izlodājam mājiņas un atklājam dažādas lietas, kas, pētot muzeju savā nodabā, paslīdētu garām nepamanītas. Piemēram, vienā no namiņiem apskatāma senlaicīga veļas gludināmā iekārta, pat nezināju, ka tādas eksistē! Kādā citā atrodams milzīgs rīks garo zvejnieku zābaku noaušanai. Vēl citā mājiņā var ieraudzīt vafeļu cepamo pannu, uz kuras jau metālā iespiesta recepte. Cik ērti – recepti nav iespējams aizmirst vai pazaudēt! Salīdzinoši nesens atklājums man ir arī “siltumplaukti” – krāsnīs ierīkotas nišas, kur turēt siltumā savu tējas krūku vai jebko citu. Arī šajā muzejā tādas atrodamas. Protams, visekskluzīvākā ir iespēja uzkāpt dzirnavās līdz pašai, pašai augšai, jo “parastajiem ceļotājiem” šāda opcija netiek piedāvāta. Vienmēr šķiet trakoti aizraujoši iekļūt tur, kur citi netiek. Muzejā pūš pārmaiņu vēji, jo tiek celta jauna ekspozīcijas ēka. Uzmini, kā tajā paredzēts iedabūt lielāko laivu? Ēku būvē tai apkārt! Uz atvadām Dace mums katram uzdāvina pa pildspalvai un zīmulim ar Ventspils Piejūras brīvdabas muzeja uzrakstu. Paldies, būs ar ko rakstīt jaunas ceļojumu piezīmes!

 

Tālāk dodamies uz Saulrieta ielas galu, kur aplūkojami vairāki jaunumi. Viens no tiem ir 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis, vienīgais šāda veida restaurētais tornis visā Baltijā. Šādā objektā, šķiet, vēl nav nekad būts. Aidā, augšā tornī! Mūs pārsteidz savādās trepes, kuru pakāpieni izveidoti pamīšus. Diez, kāds tam pamatojums? Blakus lūramspraugai izvietotas planšetes ar kuģu siluetiem – pēc tiem armijas vīri varējuši atpazīt ienaidnieku kuģus. Izejam uz platformas, un skatam paveras jauka jūras ainava. Man jau vispār dikti patīk visādas bākas un torņi, šis ir tāds mazs un mīlīgs. Pats labākais – torņa apskate ir bez maksas.

 

Ejam uz jūras pusi. Kā viens no “Līvu ceļa” objektiem ir labiekārtotie koka celiņi, kas līkumo pāri Pelēkās kāpas raibajai un paugurainajai mugurai, to saudzējot no liekām pēdām. Kad esam pašā kāpas virsotnē, Valdim paliek vēsi no Ventspils vējiem, un viņš dodas sildīties uz auto. Bet es nespēju beigt jūsmot par Pelēkās kāpas skaistumu, plašumu un zilo jūru. Man tikai rēgojas, vai arī Dižjūras krastos ūdens tiešām mirdz teju tropiskos toņos? Izbaudījusi šo burvīgo skatu, ienirstu akmeņu kolekcionāru paradīzē. Esmu nostaigājusi gar visu mūsu jūras piekrasti, bet nekur citur (tiešām!) neesmu redzējusi tik skaistus un daudzveidīgus oļus kā Ventspilī! Mani favorīti ir sarkanie oļi ar dzeltenajām pumpiņām, tādu te pa pilnam! Izbaudu vēju, vientulīgo krastu bez liekām civilizācijas pazīmēm un metu kāru aci uz oļiem. Atlasu sev četrus skaistuļus. Lielisks suvenīrs no Ventspils. Kad atgriežos pie auto, smejos, ka Valdis nemaz nenojauš, kur mani bija palaidis vienu un cik bīstami mūsu plauktam tas varēja izvērsties, ja es nespētu sevi ierobežot līdz četriem akmeņiem.

 

Tā kā mūs sāk mocīt izsalkums, dodamies meklēt, kur iestiprināties. Google un veiksme mūs aizved līdz “Skroderkrogam”, kur sagaidām savu pasūtījumu, bet tālāk braucam uz naktsmītni “Villa Florance”, jo parkā ēst šķiet par aukstu. Pēc dienas pirmās puses trakajiem lietiem gribas mazliet sasildīties. Reģistrēšanās naktsmītnē notiek absolūti attālināti – esmu saņēmusi ārdurvju kodu, norādes, kur meklēt seifu, kā arī paša seifa kodu, kurā glabājas mūsu numuriņa atslēga. Forši, mazliet kā detektīvu spēlē! Paēdam sātīgas vakariņas un mazliet atpūšamies. Tā kā vēl ir gaišs un piedzīvojumkāre nav rimusies, tad drīz vien ejam pētīt, kādi vēl jaunumi saradušies Ventspilī.

 

Izmetam nelielu loku gar Jūrmalas parku, aplūkojam neparastās skulptūras un izbāžam degunus jūras krastā. Tur slejas Latvijas kontūra, kas visai glīti iekļaujas apkārtnē, un noteikti ir kļuvusi par iecienītu fotografēšanās vietu gan vietējo, gan Ventspils ciemiņu vidū. Diemžēl pats liedags šeit ir daudz civilizētāks nekā Saulrieta ielas galā. Tālāk čāpojam uz promenādes pusi. Pa ceļam atrodam kuģīti “Rota”, kuram var uzkāpt uz klāja un pat ielūkoties kabīnē, kurā atrodas varena kuģa stūre. Tieši tāda, kādu var redzēt pirātu filmās.

 

Tad dodamies uz atjaunoto Ostas ielas promenādi, kas stiepjas gar vēsturiskajām ostas darbnīcām, šarmantām un pievilcīgām ķieģeļu ēkām, kā arī dižojas ar četrpadsmit krāšņām bojām. Bojas ne tikai rotā promenādi, bet arī izglīto apmeklētājus par to nozīmi kuģniecībā. Man nebija ne jausmas, cik daudz dažādu boju vispār pastāv, kur nu vēl par to nozīmi! Abi ar Valdi esam pārsteigti par boju gigantiskajiem izmēriem. It kā jau loģiski, jūra taču ir plaša, bet kuģi – milzīgi. Tomēr ikdienā neviens neaizdomājas par bojām un to izmēriem. Tagad varam sajusties kā mazi rūķīši pie milzu bojām. Tā kā bojas ir varen krāsainas, tās darbojas arī kā savdabīgs mākslas objekts.

 

Vēlāk aizčāpojam arī līdz promenādes otram, jau ierastajam galam, pa ceļam sasveicinoties ar lielo govi Ceļotāju, Krišjāni Valdemāru un pāris kuģīšiem. Mūsu pastaigu pavada otrā krastā notiekošo ogļu pārkraušanas darbu trokšņi. Ventspils. Viss, kā nākas. Kad līkumojam cauri burvīgajai vecpilsētai, mūs šokē tas, ka ielās esam teju vienīgie! Kur visi pazuduši?

 

Patīkams pārsteigums un jaunums gaida arī netālu no mola – tur apskatāms kuģītis “Grots”, kuram var uzkāpt ne tikai uz klāja, bet arī ielūkoties kajītē, kas vakara tumsā ir jauki izgaismota! Redzamas gan kartes, gan kapteiņa krūzīte. Forši! Esmu sajūsmā, jo mani vienmēr apbur viss, kas saistīts ar jūru, kuģiem, jahtām, ostām. Tālāk čāpojam pa molu uz bākas pusi. Tumsā valda īpaša romantika. Vienīgi govs Matrozis ar savām baltajām acīm izskatās spocīgi.

 

Ak, gribētos Ventspilī palikt vēl vienu dienu, jo ir sajūta, ka gan iemīļotās vietiņas, gan jaunatklājumus aplūkojām varen ātrā tempā. Ventspilij piestāvētu daudz lēnāka pilsētas izbaudīšana. Te tiešām ir daudz apskatāmā, iepazīstamā, izbaudāmā. Tomēr jau rīt agri no rīta “Līvu ceļš” liks doties tālāk. Nu nekas, atgriezīšos citu reizi.

​

Kampaņā "Atrastā Latvija" iekļauto kultūras un dabas mantojuma objektu atjaunošana notikusi ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu, savukārt šis raksts - ar LR Kultūras ministrijas atbalstu.