2021. gada 14. maijs. Saulkrasti - Salacgrīva - Ainaži - Lauču akmens. "Līvu ceļa" sestā diena

 

Nu ko, atkal dodamies ceļā! “Līvu ceļš” un “Atrastā Latvija” mūs jau gaida. Metam mieru Kurzemes pusei un braucam uz Vidzemes piekrasti. Pirmais pieturas punkts – Saulkrasti. Šodien gan Saulkrasti nav nemaz tik saulaini, kā pēc nosaukuma tiem piedienētos būt. “Līvu ceļa” ietvaros Saulkrastos mums jāaplūko atjaunotais Neibādes parks un estrāde. Patlaban tur noris pēdējie uzpucēšanas darbi, tāpēc visapkārt teritorijai apjozts būvniecības žogs. Esmu sarunājusi tikšanos ar Saulkrastu Kultūras centra vadītāju Artu Skudrēnu, gaidām viņu pie, mūsuprāt, galvenajiem vārtiem. Vismaz celtnieki izmanto tieši šos vārtus. Kad pagājušas vairākas minūtes pēc norunātā laika, zvanu Artai, bet izrādās, ka viņa kopā ar fotogrāfu jau atrodas parka teritorijā! Eh, tomēr gaidījām nepareizajā vietā. Lai nu kā, beidzot satiekamies un varam apskatīt Neibādes parku. Miglaini atceros, ka bērnībā šeit būts uz vairākiem koncertiem, kas veltīti aktierim Edgaram Liepiņam.

 

Senais Neibādes kūrorts, kas vēlāk pārdēvēts par Saulkrastiem, jau kopš izseniem laikiem saviem augstdzimušajiem atpūtniekiem piedāvājis kultūras programmu, un šī tradīcija ir dzīva arī mūsdienās. Te var doties laiskā pastaigā pa mierpilno parku, sameklēt vēstures liecinieku Neibādes pieminekli un uzgriezt kādu danci uz varenās skatuves.

 

Varētu, protams, pa Saulkrastiem staigāt vēl ilgi, taču mums šodien priekšā garš ceļš, tālab pēc Neibādes parka aplūkošanas dodamies uz Salacgrīvu. Teju jūras malā, tomēr priežu aizsegā, Salacgrīvā tiek atjaunota Zvejnieku parka estrāde, viens no “Līvu ceļa” apskates objektiem. Kad tā būs gatava, atliek vien zīlēt mākoņos, bet tas neliedz izmest nesteidzīgu loku pa jauko parku, ieturēt pikniku un sapņot par skanīgiem koru koncertiem, kas spētu pārdziedāt pat jūras šalkas.

 

Salacgrīvā piedzīvoju mazu nesaprašanos ar atbildīgo kontaktpersonu, un beigu galā pie skatuves klāt netiekam, atliek vien ielūrēt caur būvdarbu žogu. Uzzinu, ka iepriekšējais Kultūras ministrijas sūtītais fotogrāfs sabildējis nepabeigtos soliņus tā, ka bildēs tie pēc tam izskatījušies pēc karavīru masu kapiem. Ak tu dieniņ, nav iemesla satraukumam, jo es nejūtu sevī vēlmi estrādei piešķirt kapu noskaņu.

 

Aizčāpojam līdz jūrai, kur mūsu acīm paveras visnotaļ nepieradināts liedags, tik patīkami! Izmetam loku pa labiekārtoto Zvejnieku parku, paēdam līdzpaņemtās pusdienas un dodamies uz Salacgrīvas centru. Jauka vietiņa, kur paklaiņot savā nodabā vai arī sekot kādam no Salacgrīvas tūrisma lapā ievietotajiem pastaigu maršrutiem. Izlīkumojam cauri ielu pārbūves darbiem un nokļūstam “Slavas alejā”, kur aplūkojami dažādu slavenību roku nospiedumi. Pa promenādi aizejam līdz bākai un uzmetam aci tālumā vīdošajam “Brīvajam vilnim”. Tu jau zini, cik ļoti man patīk zvejniecības noskaņās tītas pilsētas un ciemi! Arī Salacgrīvai piemīt šis īpašais šarms. Tālāk dodamies uz otru upes krastu, kurā slejas Imanta Klīdzēja veidotā keramikas skulptūra “Pārcēlājs”. Kāpēc pārcēlājs? Citējot Salacgrīvas tūrisma lapu: “Salacgrīva kā miests sākusi veidoties 19. gadsimta 70. gados, kad Salacas kreisā krasta zemes piederējušas Svētciema muižai, bet labais krasts bija Vecsalacas muižas īpašums. Satiksmi starp abām pusēm līdz pat 1923. gadam uzturēja tikai ar pārceltuves palīdzību. Tikai pēc tam katru pavasari sāka būvēt un atjaunot koka tiltu.”

 

Tālāk dodamies uz Rīgas ielu, vienīgo bruģēto ielu Salacgrīvā. Jauka un mīlīga ieliņa. Šajā ielā meklējams arī “Mantu kambaris”, kura ekspozīcijā apkopotas mantas no seniem un vēl senākiem laikiem. Pie “Mantu kambara” atrodas veca, bet koša telefona būdiņa – laba vieta fotosuvenīram no Salacgrīvas. Pēcāk klīstam pa tuvējām ieliņām, kur deguns rāda. Jancīgas koka būdas, šarmantas ķieģeļu ēkas, tīkli visās malās, pavasaris un omulīga noskaņa – tā šo pastaigu varētu raksturot īsumā. Kad atgriežamies Salacas labajā krastā, uzkāpjam pilskalnā, kā arī no visiem rakursiem izpētām Lielsalacas luterāņu baznīcu.

 

Ja jau esam tik tuvu Ainažiem, būtu grēks līdz tiem neaizbraukt. Šajos laikos, kad ceļojumi uz ārzemēm liekas teju neiespējami, liekas maķenīt ēverģēlīgi ar vienu kāju iekāpt Igaunijā, ko mēs arī izdarām. Tālāk dodamies pastaigā pa Ainažu molu. Laikapstākļi šodien nelutina, bet mols ir gana pievilcīgs, lai mēs pārvarētu lietus radīto īgnumu. Aizstaigājam līdz pašam, pašam galam. Esam tikai mēs, mols un pelēka lietus dūmaka. Pēc tam plānoto pastaigu iemainām pret auto ekskursiju, jo lietus pieaug spēkā. Saulainākos laikapstākļus gan gribētos doties nesteidzīgā pastaigā pa Ainažiem, kas par sevi atstāj maza, bet aizraujoša miesta iespaidu.

 

Atceļā uz Rīgu piestājam Laučos. Pašā jūras krastā apmierināts zviln Lielais Lauču akmens, bet maķenīt uz Rīgas pusi – Mazais Lauču akmens. Abus akmeņus savieno koka laipiņa, tāpēc pat ceļotāji vissmalkākajos apavos var aplūkot šos dabas mākslas darbus. Arī šis ir viens no “Līvu ceļa” objektiem. Tuvākajā laikā laipiņa tiks izbūvēta līdz pat Vārzām, kā arī tiks izvietotas informatīvas planšetes. Iesaku piesēst pludmalē un smelties akmeņu mieru, ieklausīties vējā, kaijās un strautiņa čalošanā! Akmeņainajā liedagā Valdis man “atspēlējas” un salasa sev četrus akmeņus uz mājām, gluži tāpat kā es to izdarīju Ventspilī. Tagad neizšķirts, katram pa četriem akmeņiem. Skatos uz Lielo Lauču dižakmeni un prātoju, vai tikai kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes tas nav izaudzis vēl dižāks, hmm… Kamēr es tā prātoju, tikmēr šajā burvīgi skaistajā vietā beidzot uzspīd silta pievakares saulīte. Ideāls dienas noslēgums!

 

Kampaņā "Atrastā Latvija" iekļauto kultūras un dabas mantojuma objektu atjaunošana notikusi ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu, savukārt šis raksts - ar LR Kultūras ministrijas atbalstu