2021. gada 7. maijs. Šlokenbekas muiža - Ķemeri - Melluži. “Līvu ceļa” ceturtā diena

 

Jauki izgulējušies aplejam savu brokastu putru, paēdam, sakrāmējam mantas un dodamies lejā. Vakardienas laipnā administratore Indra Krimska jautā, vai mēs esam tie, kuriem šodien sarunāta muižas apskate. Jā, jā, tieši tā! Šlokenbekas muiža ir viens no deviņpadsmit “Līvu ceļa” objektiem, kas iekļauti Kultūras ministrijas kampaņā “Atrastā Latvija”. Izrādās, ka administratore strādā arī par gidi. Pēc brīža mums pievienojas arī pasākumu koordinatore Gunita Bērziņa, un muižas apskate var sākties!

 

Uzzinām, ka Šlokenbekas muižas viesnīcas istabiņas veltītas katra savam vietējas, valsts vai reģionālas nozīmes ceļam, jo tieši “Latvijas Valsts ceļi” reiz paglāba muižu no aiziešanas nebūtībā, kā arī muižas teritorijā izveidoja Ceļu muzeju. Man jau bija aizdomas, ka numerācijas plāksnes uz istabiņu durvīm atbilst Latvijas ceļiem. Nu re, tik tiešām! Attiecīgo ceļu galamērķiem veltīti arī paklājiņi istabās – katrs austs ceļa galamērķa novada tautastērpa krāsās. Tagad zināsi, kam pievērst vērību, ja kādreiz nakšņosi Šlokenbekas muižā – istabiņu durvju plāksnēm un paklājiem! Vispār viesnīca iekārtota kādreizējā spirta brūzī. Laikam jau baroni bijuši varen apķērīgi un sapratuši, kas ienesīs lērumu naudas. Kādu laiku Šlokenbekas muižas teritorijā atradušies pat veseli četri krogi! Starp citu, Šlokenbekas muižas ansamblis ir viens no retajiem nocietināto viduslaiku muižu paraugiem Baltijā un vienīgais Latvijā, kas aplūkojams arī mūsdienās.

 

Tiekam izvadāti pa dažādām muižas telpām, kuru te ir ne mazums. Gan gaišas un lielas zāles kāzām, koncertiem un citām svinībām, gan omulīgi pagrabi ar ķieģeļu velvēm mazliet nelielākām ballītēm, gan telpas semināriem un nodarbībām, bibliotēka, tūrisma informācijas punkts, Ceļu muzejs, krodziņš, viesnīca un jaukais iekšpagalms. Pagalmā iekārtota arī brīvdabas skatuve romantiskiem koncertiem un lustīgiem dančiem. Gunita Bērziņa stāsta, ka mistiskā kārtā uz koncertiem šeit vienmēr spīdot saule. Re, ja gribas izbaudīt brīvdabas koncertu, neraizējoties par izlīšanu, tad zini, kurp jāstūrē savs braucamrīks!

 

Šlokenbekas muiža vispār liekas tāda īsta miera osta, kur laiks šķiet ritam citādāku gaitu nekā ārpus muižas mūriem, un tiek uzburta pašiem sava mazā pasaulīte. Par patīkamo noskaņu muižas kompleksā rūpējas labdabīgi gariņi (jā, jā, tādi te dzīvo!) un stārķu pāris, kas ik gadu iemājo uz muižas skursteņa.

 

Kad ekskursija beigusies, dodamies izpētīt teritoriju savā nodabā. Mani pēkšņi uzrunā kāds vīrs, kurš sāk stāstīt par savām bažām, ka šogad rozes varētu būt apsalušas. Muižas dārznieks. Mēs esot maķenīt par ātru atbraukuši, jo tikai šodien plānots izkarināt puķupodus ar ziediem, kas pagaidām sarindoti bibliotēkas priekštelpā, bet vispār vasarās muižā krāšņi kuplo rozes un citas puķes.

 

Kad pulkstenis un vēderi sāk teikt, ka klāt ir pusdienlaiks, dodamies uz muižas krodziņu. Pasūtām pusdienas, un viesmīle steidz taisīt kafiju. Kamēr top aromātiskais dzēriens, viņai iezvanās telefons. Pēc īsās sarunas viņa pagriežas pret mums un saka: “Man tikko zvanīja un teica, ka jums viss uz muižas rēķina!” O, cik negaidīti, bet mīļi un viesmīlīgi, paldies! Kas vēl ir jauki – šodien ir pirmā diena, kad kovidērā atkal drīkst strādāt kafejnīcu terases! Tā nu varam šo burvīgo notikumu nosvinēt Šlokenbekas muižas pagalmā, ēdot gardas pusdienas no īstiem traukiem. Kas to būtu domājis, ka ēšana terasē reiz liksies kaut kas īpašs? Bet tādi laiki. Baudām maltīti un prātojam, ka šeit jāatgriežas uz kādu brīvdabas koncertu, jo atmosfēra ir fantastiska. Kad dodamies prom, pagalmā ieripo pelēks auto. No tā izkāpj veca dāma un mums garāmejot saka: “Nu, skaisti pie mums ir, vai ne?” Tiesa, kas tiesa, skaisti!

 

Tālāk braucam uz Ķemeriem. Arī atjaunotais Ķemeru ūdenstornis ir iekļauts kampaņā “Atrastā Latvija”. Kad nokļūstam senajā kūrortā, šķiet, ka debesis drīz atvērsies – visapkārt drūzmējas zili melni mākoņu blāķi. Ūdenstornis uz šo tumšo padebešu fona izskatās īpaši iespaidīgi. Pie torņa satiekam Jūrmalas TIC vadītāju Aleksandru Stramkali un Jūrmalas Attīstības pārvaldes projektu vadītāju Lauru Zīli, un es tieku pie dāvanu maisiņa ar Jūrmalas suvenīriem, cik jauki! Šī diena ir patīkamiem pārsteigumiem bagāta! Laura Zīle atslēdz vaļā torņa durvis, un dodamies tā dzīlēs. Izrādās, ka šis ir vienīgais ūdenstornis Latvijā, kas pilda gan savu pamatfunkciju, gan arī drīzumā kalpos kā tūrisma objekts. Pašā torņa vidū uz augšu kā tāds milzīgs asinsvads stiepjas ūdens truba. Šodien ekspozīcija vēl tiek iekārtota – šur un tur uz planšetēm iztrūkst pa burtam, ik pa laikam satiekam kādu strādnieku, viss ir darba procesā. Bet jau ir skaidri redzams, ka tornis būs mūsdienīgs, aizraujošs un informatīvs apskates objekts, kuru noteikti vērts iekļaut savos ceļojumu maršrutos. Kāpjam augstāk un augstāk. Kad nonākam torņa posmā, kas no fasādes puses rotājas rozā toņos un lepojas ar arkām, paveras jauks skats uz Ķemeriem. Tomēr tas vēl nav viss – kāpjam vēl augstāk! Pats pēdējais posms pieveicams pa ļoti, ļoti šaurām trepītēm. Smejos, ka viņiem nāksies norādīt gurnu platuma ierobežojumus. Šaurās trepītes gan nav ar ļaunu nolūku veidotas – torņa augšā atrodas ūdens rezervuārs, un brīvās vietas ap to ir tik, cik ir. Arī izkāpšana uz skatu laukuma ir kā mazs piedzīvojums, jo nākas izlīst cauri lūkai. Es par šo visu, protams, esmu stāvā sajūsmā, jo man dikti patīk kaut kur uzkāpt, ielīst, izspraukties. Un man dikti patīk torņi un bākas. Tad nu, lūk, ideālā kombinācija. Izkāpjot uz jumta aizraujas elpa, cik skaists skats paveras! Viss balts, absolūti balts! Skatu laukuma centrā debesīs stiepjas karogs, to apmīļo soliņš, bet visapkārt jumtam aplocījusies glīta balustrāde. Tiesa, no vēsturiskās balustrādes saglabājusies tikai viena detaļa, visas pārējās ir replikas, bet skaistumu tas nemazina. No torņa paveras varen plašs skats uz visiem Ķemeriem, arī uz kaimiņos mītošo “Balto kuģi”. Tagad, agrā pavasarī, labi redzams parka celiņu neparastais tīklojums. Burvīgi! Pat negribas iet prom.

 

Vēlāk tiekam izvesti arī nelielā ekskursijā pa Ķemeriem. Tiešām liels prieks redzēt, ka senais kūrorts kā fēnikss atdzimst no pelniem! Pēc vēsturiskā parauga izgatavotas laternas, jauna elpa tiek piešķirta Mīlestības saliņas rotondai, parkā sastādīti vairāki tūkstoši košu puķu, tiek atjaunoti neskaitāmie tiltiņi pār Vēršupīti, bet tam visam pa vidu stalti stāv ūdenstornis. Kamēr priecājamies par Ķemeru atdzimšanu, uznāk tik neganta un skaļa krusa, ka knapi varu dzirdēt savas domas. Redz, tāpēc tie padebeši bija tik melni!

 

Sakāpjam mašīnās un braucam uz Mellužiem. Tur meklējams vēl viens “Līvu ceļa” objekts – Mellužu estrāde. Koka estrāde lepojas ne tikai ar labo akustiku, bet arī ar īpašo statusu – tā ir viena no divām gliemežnīcas formas akustiskajām estrādēm visā Baltijā. Otra meklējama Igaunijā. Jauka un mīlīga estrāde, kur vietējiem un Mellužu viesiem baudīt kultūras dzīvi un dažādu mākslinieku priekšnesumus.

 

Pēc objektu apskates Aleksandra Stramkale mūs visus uzaicina uz tuvējo restorānu “Madam Brioš”. Uz Jūrmalas rēķina, tā teikt. Vai nav neticami jauka diena? Un jau otrā terase! Restorānā baudām varen gardas kūkas, malkojam kafiju un klausāmies interesantos stāstos par Jūrmalu. Aleksandra mums, trīs dāmām, pasūta arī pa upeņu balzāmiņam, lai sasildītos šajā drēgnajā laikā. Valdis kā šoferis kategoriski atsakās. Šoferiem tādā ziņā vieglāk, ha, ha. Kad dodamies prom, man uzdāvina uz vietas ceptu maizes kukulīti. Vēl siltu. Mīļš paldies! Šī bija jaukiem mirkļiem rotāta diena.

​

Kampaņā "Atrastā Latvija" iekļauto kultūras un dabas mantojuma objektu atjaunošana notikusi ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu, savukārt šis raksts - ar LR Kultūras ministrijas atbalstu.