top of page

2022. gada 30. augusts. Lietuva, Klaipēda. Holandiešu cepure, vecpilsētas un promenādes burvība, ielu mākslas un skulptūru medības

​

Modinātājs atskan plkst. 06:00. Iepriekš plānojām saullēktā peldēties jūrā, bet aiz loga tā ārdās lietus, ka nav vērts līst laukā no gultas. Zem segas ir silti un omulīgi. Lietus pamatīgi sitas pret namiņa jumtu. Mājiņa vējā ik pa laikam nolīgojas. Tai nudien piešķirts atbilstošs vārds – “Vēju šūpoles”. Pie sevis spriežu, ka kustīga konstrukcija ir izturīgāka par statisku, tad jau viss kārtībā. Starp citu, šorīt esam pamodušies namiņā kokā kempingā “Miera osta”, kas atrodas Pāvilostā. Par mūsu vakardienas piedzīvojumiem lasi ŠEIT!

 

Paguļam vēl kādu stundiņu, bet tad gan ceļamies augšā. Dodamies uz dušu. Ūdens trumulī uz jumta pa nakti ir atdzisis, pēc sajūtām šķiet, ka mazgājos aukstā avota ūdenī. Matus mērcēt neriskēju, bet Valdis vispār izlemj dušu izlaist.

 

Brokastojam pie piknika galda zem mūsu namiņa. Tur ir sausi un patīkami. Visapkārt plešas burvīgs priežu mežs ar fantastiski skaistām sūnām, kas dižojas ar toņu daudzveidību. Paēdam, sapakojam mantas un aizčāpojam līdz jūrai. Viļņi joprojām trako ar baltām galotnēm. Uz Klaipēdas pusi izskatās apmācies.

 

Kad esam jau gandrīz Klaipēdā, Valdis iesaucas: “Klau, gribi apskatīt stāvkrastu? Līdzīgs Jūrkalnei!” Bet protams! Šai vietai iešķiebts bezgala jocīgs vārds – Holandiešu cepure (Olando kepurė). Pilns ar mašīnām, knapi atrodam vietu savam auto. Stāvlaukumā tirgo ne tikai saldējumu un dzērienus, bet pat dzintara rotas! Lietuvieši ir naski uz andelēšanos. Kamēr brīnāmies par stāvlaukumā valdošo kolorītu, pat nepamanām, ka šis ir maksas stāvlaukums. Tikai pēdējā brīdī Valdim ienāk prātā jautājums: “Pag, bet šeit nav jāmaksā?” Ir. No sākuma nesaprotam, kā apieties ar maksāšanas automātu, bet kāds vīrs mūs apgaismo. Tagad gan varam doties uz stāvkrasta pusi! Pa meža celiņu aizejam līdz koka laipai, kas mūs aizved līdz skatu platformai stāvkrasta pašā virsotnē. Lejā lieliem, gariem viļņiem šūpojas jūra. Liedags ir šaurs un akmeņains. Skaisti! Lai gan pūš auksts vējš, savus starus dāsni svaida saulīte.

 

Papriecējam acis ar skaisto ainavu, bet tad sekojam šaurai taciņai gar krasta augšpusi stāvlaukuma virzienā. Pa ceļam ieraugām vietu, kur trepes noved līdz liedagam. Ejam noskaidrot, kā Holandiešu cepure izskatās no apakšas. Manuprāt, no apakšas paveras vēl jaukāks skats! Akmeņains liedags un burvīgs stāvkrasts, skaisti! Vējš plosās ne pa jokam, smiltis lido horizontāli.

 

Mētelī paliek karsti. Paiet teju vai stunda, līdz atgriežamies pie auto. Riktīgi jauka, neliela pastaiga ar glītiem skatiem. Ja vien ir laiks un vēlme, te var iziet arī garākā pārgājienā. Pie stāvlaukuma atrodama karte ar dažāda garuma maršrutiem.

 

Pēcāk piestājam pie Melnrages mola, bet izrādās, ka tas pagaidām apmeklētājiem ir slēgts, jo notiek mola atjaunošanas darbi. Neko darīt. Vismaz tepat tuvumā pamanu vienu no grafiti darbiem, kas iekļauti manā Klaipēdas ielu mākslas apskates plānā, ko esmu izveidojusi, vadoties pēc maršruta “Expressive Klaipeda”. Šo darbu sauc “The Legends”, un uz sienas savijas dažādi mitoloģiski tēli no lietuviešu folkloras.

 

Auto noliekam netālu no Pranas Domšaitis Gallery, ko vēlāk plānojam apmeklēt. Arī šī ir maksas stāvvieta. Valdis nez kāpēc samaksā tikai par divām stundām. Tā kā nesanāca pusdienu maizītes apēst uz mola, tad ierosinu doties uz tuvējo skvēru, pa ceļam aplūkojot grafiti “A Girl”, ko radījuši divi mākslinieki, kuri uzauguši bērnunamā. Grafiti veltīts pamesto bērnu tēmai, meitenes tēlu papildinot ar uzrakstu “Jūs uz mani skatāties ilgāk, nekā jebkad skatījušies mani vecāki”. Spēcīgi.

 

Kad esam paēduši, prasu Valdim ūdeni, bet viņš atbild, ka ūdens nav. Es brīnos: “Ko nu muldi? Dod šurp!”, jo labi zinu, ka viņa somā līdzās ēdienam jābūt arī ūdens pudelei. Izrādās, ka viņš no rīta piepildījis ūdens pudeli, bet atpakaļ somā to nav ielicis. Kur loģika? Ai, ai.

 

Tālumā pamanām jauku ieliņu, ko izlemjam pie viena aplūkot. Šis gan izrādās no tiem gadījumiem, kad iela pa gabalu izskatās glītāk, nekā tuvplānā. Mani pārsteidz, cik liels arhitektūras periodu un stilu sajaukums valda Klaipēdā. Parasti arhitektūra atšķiras no rajona uz rajonu vai no ielas uz ielu, bet Klaipēdā plecu pie pleca slejas gan grezni un izcakināti savrupnami, gan padomju laika briesmoņi, gan vācu pilsētiņām raksturīgās pildrežģu mājeles. Krāšņs kokteilis un tiešām neparasta pilsēta.

 

Kad ierodamies Pranas Domšaitis Gallery, tur valda kapa klusums un padomju gars. Sev par lielu pārsteigumu vienā no pastāvīgajām izstādēm atklāju tēlnieku, kura darbi man pat ļoti patīk – Vytaytas Kašuba. Nekad neesmu bijusi liela tēlniecības cienītāja, jo gluži vienkārši tēlniecības darbi mani parasti emocionāli neuzrunā, tomēr Kašubas darbos kaut kas ir. Apaļskulptūrām piemīt ļoti lakoniskas, tīras formas, savukārt ciļņi kaut kādā mērā atgādina fotogrāfijas, turklāt daudzi no tiem ir ļoti neparasti – uz iekšu vērsti vai arī, gluži otrādi, dažas detaļas nosacīti atdalās no ciļņa un vairāk atgādina apaļskulptūru. Pat necentīšos aprakstīt Kašubas darbus, tie vienkārši ir jāredz klātienē. Pēcāk mūs sagaida jauka akvareļu izstāde.

 

Kad gribam aplūkot paša Domšaita ekspozīciju, durvis ir ciet. Nesaprotu, kā tā? Durvis paraustu es, parausta Valdis, bet iekšā netiekam. Jocīgi! Dīdāmies koridorā. Kāda garāmejoša sieviete mums saka, lai noteikti izejam pagalmā, jo tur esot neparastas skulptūras. O! Jocīgi, ka kasiere mums neiedeva muzeja plānu un vispār neko neteica par to, kur jāiet vai nav jāiet. Kamēr pētu skulptūras pagalmā, tikmēr Valdis aizjož pagarināt autostāvvietas talonu.

 

Pēcāk mēģinām tikt skaidrībā, kāpēc muzeja pamatekspozīcija nav pieejama. Kasiere angliski nerunā, to vien tik māk, kā pateikt: “Closed!” Redzu, ka tepat blakus atrodas elektroniskais stends ar informāciju par muzeju. Pārbaudu muzejā apskatāmo ekspozīciju sarakstu – nudien, pašu pamatekspozīciju mēs vēl neesam redzējuši! Vēlreiz dodos pie kasieres, lai pārjautātu, vai tiešām mēs esam redzējuši visu (jo skaidrs, ka neesam!). Viņa ilgi domā, mēģinot atrast kādu vārdu angliski, bet tad man iešaujas prātā ideja to pašu pārvaicāt krieviski. Cita lieta! Kasiere uzreiz pastāsta, ka otra muzeja daļa, kurā atrodas Domšaitim veltītā ekspozīcija, tehnisku iemeslu dēļ šodien slēgta. Cik nelāgi! Tieši to muzeja daļu es visvairāk gribēju redzēt. Visjocīgākais ir tas, ka kasiere no paša sākuma mums par to nekādi nemēģināja pavēstīt, un arī biļete šodien maksāja tieši tikpat, cik tā maksā parasti. Eh. Vismaz sev atklāju tēlnieku, kura darbi mani uzrunā. Tas jau ir daudz.

 

Līkumojam uz promenādes pusi. Ak, promenāde ir tik burvīga! Vecas noliktavu ēkas, kas atjaunotas modernās vēsmās, kuģīši, laivas, jahtas… ļoti patīkama atmosfēra! Promenādes dēļ vien jau vērts braukt uz Klaipēdu! Starp citu, Valdis man vairākkārtīgi bija teicis, ka Klaipēdā nekā īpaša neesot. Es grasos viņam un sev pierādīt pretējo. Man patīk “garlaicīgās” vietās atrast aizraujošo. Ja godīgi, man pietiktu jau ar šo promenādi vien, lai teiktu, ka Klaipēda ir forša. Pie vecās ostas promenādē izlikta brīvdabas izstāde par zvejniecību.

 

Stāstu Valdim, ka kaut kur industriālajās ostas ēkās slēpjas radošais kvartāls, ko kādu vakaru gribu apmeklēt. Viņš man netic: “Nevar būt! Tur izskatās pēc industriālās zonas, kur svešiem ieeja liegta!” Parādu viņam punktiņu “Google” kartē. Joprojām netic. Tikai tad, kad atceļā ieraugām vārtus, aiz kuriem plešas kafejnīcu un bāru lietussargi, Valdis man beidzot notic.

 

Aizsoļojam līdz promenādes pretējam galam. Pēc tam dodamies cauri parkam, kurā atklājam oriģinālu Klaipēdas vēstures līniju, kas labi iekļaujas parka vidē un izglīto par pilsētas vēsturi. Forši, ka Klaipēdā ir tik daudz brīvi pieejamas informācijas un brīvdabas izstāžu!

 

Tad dodamies uz Martynas Mažvydas vārdā nosaukto gājēju ielu, bet tā nu reiz ir vieta, kas arī man nešķiet nekas īpašs. Visinteresantākās šeit ir daudzās skulptūriņas, kas apvienotas ar soliņiem. Tas tiešām izskatās stilīgi, bet citādi – plata iela un ne pārāk glīta apbūve. Parasti gājēju ielas ir daudz šarmantākas.

 

Valdis ieslīd kādā kafejnīcā nopirkt našķus vakaram. Viņš rāda pārdevējai, lai no katras garšas dod pa vienam našķim. Viņa pārjautā: “Vai tiešām?” Es arī viņam prasu: “Tu cenas redzēji?” Izrādās, ka viņš domāja, ka cena norādīta kilogramā, nevis gabalā, ha, ha.

 

Klaipēdas apskati jo īpaši aizraujošu padara skulptūru medības. Pilsētas ielas ir pilnas ar dažnedažādām skulptūrām, kas pat apkopotas maršrutā “Klaipeda for Sculpture Lovers”. Šajā maršrutā iekļauti ne tikai klasiski pieminekļi, bet arī tādas neparastas figūriņas kā pele, kaķis ar vīrieša seju, naudas zutenis, skursteņslauķis, pilsētu sargājošs suns, motociklists un kas tikai vēl ne. Atliek vien būt vērīgam vai arī sekot skulptūru maršrutam. Jā, neparastā kārtā uz pilsētvides skulptūrām mana nepatika pret tēlniecību īsti neattiecas, jo šķiet, ka skulptūras pilsētai piešķir papildu garšu.

 

Kad autostāvvietas talona termiņš tuvojas beigām, dodamies uz mašīnu un braucam uz savām naktsmājām “Comfort Hostel Klaipeda”. Pēc rezervācijas veikšanas esmu saņēmusi gan ārdurvju kodu, gan istabiņas numuru un durvju kodu. Bez problēmām iekļūstam ēkā. Otrajā stāvā atrodam 8. istabiņu. Gribam spiest durvju kodu, bet elektroniskajā displejā nedeg mums nepieciešamie cipari. Spriežam uz roktura esošo pogu, bet arī tā pie pilna ciparu klāsta netiekam. Bakstāmies, bakstāmies, līdz durvis sāk gaudot un brēkt, ka esam tās nobloķējuši. No virtuves iznāk kāds vīrs un ar zīmēm rāda, ka mums jāievada četru ciparu kods. Mēs cenšamies viņam izstāstīt, ka tā arī darījām, bet mums nekas nesanāca. Durvis atkal sāk gaudot. Viņš nolamājas: “Чёрт!” Zvanām uz “Booking.com” platformā norādīto telefona numuru. Otrā galā klausuli nomet, un pēc mirkļa pienāk ziņa, ka vēlāk pārzvanīs. Kad – vēlāk? Mēs netiekam istabiņā! Turpinām spaidīt durvju kodu, līdz beidzot durvis atveras. Daudz vieglāka dzīve būtu ar atslēgu, kas paslēpta kaut kur zem paklājiņa! Visādi citādi hostelis iekārtots ļoti moderni un saskaņoti, gan istabiņa, gan koplietošanas telpas ir izcili tīras, kas ir netipiski budžeta hosteļiem. Istabiņā atrodas pat tējkanna un tējas paciņas, cik jauki! Šķiet, ka šajā hostelī apmetas strādnieki, kuriem Klaipēdā jāuzturas īslaicīgi. Bez maksas pieejama pat veļasmašīna! Es teiktu, ka šis ir ļoti patīkams un izdevīgs apmešanās variants, ja neskaita klapatas ar elektronisko durvju kodu.

 

Noliekam mantas un čāpojam uz vecpilsētu. Karti bāžu kabatā un ļauju ceļu rādīt pārmaiņus gan Valdim, gan intuīcijai. Līkumojam pa ieliņām un priecējam acis ar jaukajām mājiņām un skulptūrām. Ak, pildrežģu namiņi, tik glīti! Un visas amizantās figūriņas ielās! Nesaprotu, kāpēc Valdim līdz šim šķitis, ka Klaipēdā nekā īpaša nav. Ir! Izejam cauri Frīdriha pasāžai (Friedrich’s Passage), kur ļaudis malko vīnu, ēd smalkas vakariņas un bauda vasaras izskaņas vakaru. Pamanu krāšņu kūkotavu un saku, ka te jāatgriežas kādā citā vakarā. Pavisam neparasta arhitektūra skatam paveras Mākslinieku pagalmā (Meno kiemas). Netālu atrodam arī vienu no iespaidīgākajiem grafiti darbiem “Disruption 07: Kokliai”, turpat blakus izveidota brīvdabas foto izstāde par seno Klaipēdu.

 

Mūsu šīvakara plāns ir doties uz restorānu “Senamiestis”. Kad nesen Rīgā satiku savu lietuviešu draudzeni Ernestu, viņa, uzzinājusi par manu drīzo braucienu uz Klaipēdu, teica, ka obligāti jādodas uz šo restorānu un jānogaršo ēdiens vārdā “piršteliai”. Šis ēdiens laika gaitā kļuvis par restorāna firmas zīmi, kas tautā tik ļoti iegājies, ka nu jau to var uzskatīt par pašas Klaipēdas tradicionālo ēdienu. Stāvam teātra laukumā, es fotografēju teātra ēku, kad Valdis pēkšņi sauc: “Solveiga! Tā taču ir vecpilsēta!” Viņš izklausās satraukts, ka varētu palikt bez vakariņām. Smejos, ka, jā, restorāna nosaukums tulkojumā nozīmē vecpilsētu, bet Klaipēdas vecpilsētā atrodas restorāns ar tādu nosaukumu. Laikam Valdis nodomāja, ka esmu viņu piečakarējusi, bet īstenībā pats virtuālajā kartē nebija ievadījis īsto vietu.

 

Kad atrodam “Senamiestis”, pagalmā brīvu vietu nav. No ārpuses izskatās pēc smalkas iestādes, bet iekšā valda diezgan parasta atmosfēra. Valdis pasūta klasiskos “piršteliai” ar sieru, bet es – ar vistu. Klāt malkojam kvasu. Kopumā jau šis ir īstens “fast-food”, bet kas mani patīkami pārsteidz – abu veidu “piršteliai” ir pagatavoti ar ķimenēm, kas šķietami amerikāniskajam ēdienam piešķir Lietuvas garšu. Pamatīgi pārēdamies. Beigās nākas lūgt kastīti, lai neapēsto daļu varam paņemt līdzi.

 

Sāk krēslot, paliek riktīgi auksts. Uzvelku džinsu jauku un ap kaklu aptinu šalli. Ejam, ejam, ejam. Kādā brīdī iedomājos pajautāt Valdim: “Klau, vai mēs neesam aizgājuši par tālu?” Esam. Bet beigu galā veiksmīgi nonākam hostelī un tikpat veiksmīgi tiekam savā istabiņā.

 

NODERĪGI:

 

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)

bottom of page