top of page

2023. gada 22. augusts. Vācietis Fabians Latvijā. Pārgājiens Siguldā un Rīga

 

Pagājušajā viesošanās reizē Fabianam parādīju Cēsis, bet Siguldas kalni un lejas palika neapgūti. Šodien paveicas, jo Valdim uz Siguldu jāved viens amerikāņu tūrists, kurš sagaida, ka nebūs vienīgais braucējs. Ideāla izdevība Siguldā nokļūt ātrāk nekā ar sabiedrisko transportu.

 

Valdis dodas pakaļ amerikānim, bet mēs ar Fabianu viņus gaidām uz ielas pie mūsu vārtiem. Kad Valdis ar amerikāni piebrauc, lecam mašīnā. Sasveicināmies un sapazīstamies. Fabians paskaidro, ka ir no Vācijas, bet es par savu izcelsmes valsti nesaku neko. Laikam jau amerikānis nospriež, ka arī esmu no Vācijas, jo nepaiet ne pāris sekundes, kā viņš pēkšņi prasa, vai esam precējušies. Iestājas mulsinošs klusums. Fabians nosmej: “Ha, ha, tas jau jums abiem jāatbild!” Valdis klusē. Es, savukārt, gaidu, ko par mūsu pazīšanos teiks Valdis. Galu galā – tas ir viņa klients. Nezinu, kādas pasaciņas viņš grib vai negrib amerikānim stāstīt. Mulsinošais klusums ieilgst, līdz beidzot Valdis ievieš skaidrību sakot, ka mēs abi esam pāris, bet Fabians man ir sens draugs, kurš viesojas Latvijā. Amerikānis nosmej: “Un vai tu no viņa par šo braucienu iekasē tikpat lielu summu kā no manis?” Valdis pasmīn un atbild piekrītoši. Es tikmēr sēžu un prātoju, cik nopietni vispār bija domāts šis jautājums par summas iekasēšanu. Vai tiešām tikai kā jociņš-spociņš? Lai nu kā, attiecību peripetijas esam noskaidrojuši, un sarunas var ievirzīties normālā gultnē bez citiem mulsinošiem klusuma brīžiem.

 

Arī šī diena veiksmīgi aizrit bez lietus. Diezgan naskā tempā izstaigājam Siguldas kalnus un lejas – klasisko pārgājienu maršrutu, kas no Siguldas vagoniņa vijas gar Gaujas krastu, uzved Ķeizarskatā, no kura paveras viena no glītākajām Latvijas ainavām, vēlāk pārved pāri Gaujai un gar Krimuldas muižu aizstiepjas līdz Gūtmaņa alai. Gleznains un patīkami ejams maršruts. Iet pie sirds gan amerikānim, gan Fabianam.

 

Kad esam pievarējuši pēdējās bezgalīgās trepes augšup un nonākuši pie Siguldas Jaunās pils, Valdis ierosina atveldzēties ar saldējumiem. Jā, “Siguldas saldējuma” ražojumi ir bezgala gardi! Esmu ļoti priecīga, ka šodien pieejams arī sorbets, tā ka bez aukstā našķa nepalikšu. Amerikānis mums visiem izmaksā. Valdis abiem ceļotājiem piedāvā brīvo laiku Siguldas Jaunās pils apskatei. Ielaižam Fabianu un amerikāni pilī, bet paši atgriežamies “Siguldas saldējumā”, kur Valdis pasūta divas kafijas. Sēžam un baudām saulīti. Es vēl neesmu izdzērusi savu kafiju, kad abi jau nāk no pils laukā. Ko?! Tur taču ir tik daudz darāmā un skatāmā! Zinot, ka Fabians parasti muzejos lasa visu, ko vien var izlasīt, tad laikam nabadziņš dabūjis skriet pakaļ amerikānim… Neraža! Pēcāk no Fabiana noskaidroju, ka tieši tā arī bija – amerikānis tikai garlaikoti uzmeta aci katrai telpai, kamēr Fabians ātrā tempā mēģināja pagūt kaut ko arī izlasīt un aptvert. Žēl, ka tā, jo Siguldas Jaunā pils ir ļoti aizraujoša.

 

Braucam atpakaļ uz Rīgu. Izlaižam amerikāni pie viņa viesnīcas Vecrīgā. Ieraugot vecpilsētas glītās ieliņas, Fabians saka, ka vēlāk gribētu pastaigāties pa Vecrīgu, jo neatceras, ka 2017. gadā mēs to būtu darījuši. Kā nu ne! Es smejos, ka vakarā viņam parādīšu bildes, kurās viņš redzams Vecrīgas ielās. Lai nu kā, atstājam Vecrīgas pastaigu uz vēlāku laiku.

 

Plkst. 18:00 dodamies uz čehu krodziņu “Sveiks, Šveik!”, lai vakariņotu ar manu ģimeni, jo vecāki dikti grib satikt Fabianu, pat par spīti valodas barjerai. Ak, šīs mulsinošās sēdēšanas pie galda, kur kādam viss jātulko, ha, ha! Pa ceļam Fabians lūdz viņam iemācīt, kā latviski pateikt: “Sveiki! Es priecājos jūs atkal satikt!”. Vecāki jau stāv pie ieejas durvīm. Fabianam tīri labi izdodas iecerēto teikumu pateikt, seko sirsnīgi smiekli un apskāvieni. Rezervētais galdiņš atrodas pagrabā. Interjers ieturēts tradicionālās noskaņās ar vairākiem Šveika portretiem. Pēc brīža mums pievienojas arī mans brālis Oskars. Ēdienkarte izrādās tik gara, ka grūti izvēlēties, ko pasūtīt. Pārlasu vairākas reizes, līdz izvēlos šašļiku. Beigu galā ēdienu gaidām teju pusotru stundu. Tētis, kurš šeit laiku pa laikam mēdz iegriezties, saka, ka tā vēl nekad nav gadījies. Kā vēlāk atklājas, tad ilgajai gaidīšanai par iemeslu kalpoja jaunie darbinieki un darbinieku trūkums. Saldajā ar Valdi pasūtām knēdeļus ar ķīseli. Esmu patīkami pārsteigta, ka tie izrādās līdzīgāki apceptām biezpiena klimpām nekā tiem knēdeļiem, ko esmu garšojusi Čehijā. Ļoti gardi!

 

Atvadāmies no vecākiem. Prasu Fabianam, vai viņš joprojām grib doties uz Vecrīgu. Jā, gribot gan. Tad jau jādodas! Izstaigājam skaistākās ieliņas. Vecrīga vēlajā vakara stundā šķiet gana dzīvelīga. Kad nonākam pie Melngalvju nama, Fabians sāk atcerēties, ka tiešām šeit jau reiz staigājis. Ha, ha, es taču teicu! Pēc tam aizčāpojam arī līdz Alberta ielai, lai atkārtoti Fabianam parādītu glītākās jūgendstila pērles. Esam šokā, ka Alberta ielas nami grimst tumsā. Laikam jūgendstilu paredzēts baudīt tikai dienasgaismā. Arī ēku logi ir tumši un neapdzīvoti.

 

Pēcāk atgriežamies mājās un atspirdzināmies ar saldējumu. Bet tad – laiks kravāt somas, jo rītdien dosimies uz Kurzemi!

 

NODERĪGI:

 

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)

bottom of page