2018. gada 22. decembris. Latvija. Pārgājiens gar Rauni jeb Solveigai 27

 

Beidzot pienācis laiks atzīmēt dzimšanas dienu arī manā nu jau tradicionālajā veidā - ar ziemīgu pārgājienu. Šodienai esmu ieplānojusi laušanos cauri brikšņiem gar Rauņa kreiso krastu apmēram 13 km garā posmā no Vidzemes šosejas līdz Vaives dzirnavām.

 

Kaut arī tikšanās sarunāta autoostā plkst. 06:45, teju visi tur ierodamies jau 15 minūtes agrāk. Vienīgā mazliet kavējas Inese. Vispār gājēju pulkā esam seši – es, Laura, Milda, Inese, Inga, Rolands. Plkst. 07:00 kāpjam Žīguru autobusā, kas izrādās galīgi pilns. Kāpjot iekšā pajautāju šoferim, vai varēs mūs izlaist pieturā “Krūmiņi”, kas ir neoficiāla pietura pirms Bērzkroga. Jāsaka, ka visai interesants pieturas nosaukums. Man par lielu brīnumu šoferim nav iebildumu mūs izlaist “Krūmiņos”. Ļoti labi, nebūs jātērē laiks kātojot no Bērzkroga. Iekārtojamies aizmugures rindās. Rolands savā elementā – drīz metas stāstīt visādus pekstiņus un smīdināt meitenes, turklāt viņa jaka visu laiku slīd lejā no plaukta, bet tēja ielīst nevis krūzītē, bet klēpī. Saceļam kārtīgu trādirīdi pa visu autobusu. Daži smejas mums līdzi, daži met niknus skatienus, katrā ziņā garlaicīgi nav ne vienam. Tāds riktīgs jampadracis. Kādā brīdī šoferis mikrofonā paziņo: “Krūmiņu komanda, gatavojieties desantēties!”. Fiksi saģērbjamies un spraucamies uz priekšu. Autobuss apstājas kādā pieturā, bet izrādās, ka tie vēl nav “Krūmiņi”. Turpinām jokoties, smieties, apspriest “Krūmiņus”. Kad autobuss piestāj nākamajā pieturā, un gribam kāpt laukā, kāda tante smejoties saka, ka tie vēl nav mūsu “Krūmiņi”. Pēc brīža autobuss atkal piestāj pieturā un šoferis prasa: “Kāds kāps laukā?”. Mēs padodam šo jautājumu uz aizmuguri, bet tā kā neviens neatsaucas, tad atbildam šoferim, ka neviens nekāps laukā. Laimīgā kārtā kaut kā attopamies, ka šie beidzot ir “Krūmiņi”, un mēs esam tie, kuriem jālec laukā, ha, ha, ha. Smiedamies izbirstam laukā no autobusa. Kamēr pieturā kārtīgi saģērbjamies, Inese atjēdzas, ka aizmirsusi autobusā gan cepuri, gan cimdus. Ak nē! Milda iedod viņai savu rezerves galvassegu, bet es – rezerves cimdus. Problēma atrisināta vismaz uz pārgājiena laiku.

 

Mirkli padomājam, uz kuru pusi atrodas Raunis, un dodamies ceļā. Pirmais šķērslis – ceļa uzbēruma pievarēšana, jāšļūc lejā. Saprotam, ka sekot upei nemaz nebūs tik viegli – visu klāj bieza sniega sega, arī upi, un Raunis daudz neatšķiras no pārējā meža. Kad esam uzkāpuši kādā kraujā, man sāk likties, ka lejā esošā grava ir tikai parasts grāvis, un no upes esam novirzījušies. Pārējie gan uzstāj, ka tā pati upe vien ir, bet tā kā es nesekoju upei, bet fotografējot gāju nopakaļus, tad izlemju aiziet atpakaļ līdz vietai, kur upe tiešām izskatījās pēc upes un izsekot tai līdzi, lai saprastu, kur tā paliek. Nekam neuzticos vairāk kā savai intuīcijai – ne modernajām tehnoloģijām, ne bara instinktam. Man līdzi nāk Inese, kurai arī grava šķiet aizdomīga. Un… manai intuīcijai izrādās taisnība! Upe aizgriežas citā virzienā!  Turklāt vietām ledus ir izkusis, un Raunis patīkami čalo. Saūjinām pārējos un sākam soļot gar īsto upi, nevis gar parastu gravu.

 

Šis nav nekāds sestdienas plezīrs, bet gan kārtīgs bridiens cauri brikšņiem. Spraukšanās cauri aizaugušām vietām, kāpšana pāri nokritušiem kokiem, līšana pa apakšu pamatīgiem baļķiem, lavierēšana pa stāvām nogāzēm. Ne mirkli nav garlaicīgi, bet labi, ka mums līdzi ir kārtīgs džentelmenis, kurš sarežģītākajās vietās meitenēm padod roku. Kādā brīdī aizķeros aiz zara un noliekos zemē uz dibena. Bet turpmākajā dienas gaitā teju visi tādā vai citādā veidā piezemējas sniegā.

 

Rolandam patīk iet pa pašu upi, līdz kādā brīdī ledus izrādās vārīgāks, nekā izskatās, un viena kāja ielūzt ledū. Tomēr šķiet, ka tas nemazina viņa vēlmi soļot pa ledu. Pārējie kāpelē lejā augšā – te iet pa upes krastu, te pa kraujas virsotni. Kārtīga izkustēšanās.

 

Lai tiktu uz priekšu un neieripotu upē, bieži nākas pieturēties pie kokiem, bet ne visi no tiem ir tik spēcīgi, kā varētu gribēt. Tā nu vienā mirklī Inga pieķeras pie koka, kurš nolūzt un gandrīz trāpa Rolandam pa galvu. Rolands smejas, ka Inga gribēja viņu nosist. Bīstami tie sausie koki, bīstami.

 

Mežs ir kā īsta ziemas pasaka – viss baltā sniega plīvurā tīts. Kad izlemjam ķerties klāt piknikam, sāk snigt baltas, lielas pārslas. Ko gan vēl var vēlēties? Rolands no somas izmakšķerē nelielu pārsteigumu – glāzītes un mazo balzāmiņu sildīšanās nolūkos. Ierāvuši pa malkam balzāma ķeramies klāt svētku piknikam un kūkai. Tiesa, ilgi baudīt nesteidzīgu ēšanu īsti nenesas prāts, jo aukstums sāk kost kaulos. Uzņēmuši enerģiju turpinām cīnīties ar brikšņiem.

 

Kad nonākam pie pļaviņas, neviens vairs nav diži ieinteresēts lauzties cauri brikšņiem gar upes krastu, tāpēc to darām vien neilgu posmu, un tālāk soļojam pa pļavu. Eh, man pārgājienos tieši patīk cīņa ar saviem spēkiem, bet tas ne visiem iet pie sirds, savu devu brikšņu jau paguvu izbaudīt, tāpēc ļaujos nospiedošajam vairākumam, kas vēlas vieglāku pārgājienu pāri pļavai.

 

Kad sasniedzam ceļu, Inese saka, ka viņai kājas ir tik slapjas, ka nebūtu diži gudri turpināt pārgājienu, un viņa apsver stopēšanu. Pierunājam viņu uz zeķu maiņu un maisiņu ievilkšanu apavos. Inesei nav ne viena, ne otra, bet kopīgiem spēkiem vajadzīgās mantas tiek atrasts. Kad Inese novelk zeķes, izrādās, ka viņai kājās ir… vēl arī zeķubikses. Rolands prasa, vai zeķubikses bijušas dārgas, un piedāvājas tās nogriezt. No manas kabatas tiek izķeksēts nazis, un Rolands ķeras pie Ineses slapjo kāju glābšanas misijas. Viss šis notiek ceļa malā, šoferi brauc garām un brīnās. Lai nu kā, sauso zeķu un maisiņu metode strādā, un Inese laimīgi var turpināt ceļu.

 

Mazu posmu sanāk noiet pa lielo ceļu, bet drīz vien varam nogriezties uz skaista lauku celiņa un nokļūt atpakaļ ziemas pasakā. Kādā mazītiņā ciemā mums pretī skrien liels suns. Ak, kaut nu nebūtu nikns! Bet šis izrādās varen draudzīgs eksemplārs, kurš no mums neatstājas vairākus kilometrus līdz pat Vaives dzirnavām. Ļoti ceram, ka viņš ir laucinieks ar ceļotāja sirdi, kuram patīk sastādīt kompāniju pārgājienu grupām, nevis kāds bez mājām palicis suņuks.

 

Pie Vaives dzirnavām beidzot ieraugām varen daiļus un iespaidīgus klinšu atsegumus, kādus teorētiski mums bija jāredz jau iepriekš, bet Rauņa krastos tos klāja sniega kārta. Tā kā līdz autobusam jāgaida 50 minūtes, tad izmantojam šo laiku, lai kārtīgi izpētītu visas klintis, alas un upes krastu. Rolands pirms zeķu maiņas izdomā pabradāt ne tikai pa sniegu, bet arī pa upi. Trakulis!

 

Esam ziemas pasakā pavadījuši vairāk par sešām stundām, kad plkst. 15:20 sēžamies autobusā un braucam uz Cēsīm, kur kāpjam citā autobusā uz Rīgu. Ļaujamies vieglai snaudai un baudām siltumu un sausas zeķes.

 

Vai ir vēl labāks veids par ziemīgu pārgājienu, kā nosvinēt dzimšanas dienu? Diezin vai. Dikti, dikti foršs pārgājiens, tāpēc saku milzīgu un sirsnīgu paldies visiem gājējiem! Domāju, ka rīt sāpes presīte no trakās smiešanās.