2016. gada 25. decembris. Pār purviem, pār mežiem. Nakšņošana mežā

​

Beidzot pienāca pārceltā pārgājiena (bija plānots pārgājienā doties 17. - 18. decembrī, bet Ēriks bija apslimis) diena!

Cēlāmies agri, jo autobuss bija jau plkst. 07:30. Tā kā uz autoostu mūs aizveda tētis, tas nozīmēja kādas pārdesmit minūtes vairāk miega. Pa ceļam savācām arī Zandu, bet autoostā tikāmies ar Kristīnu. Iekārtojāmies pustukšajā  autobusā un centāmies aizmigt. Rojā šoferis uztaisīja 20 minūtes garu pauzi. Pauzi izmantojām WC apmeklējumam, kā arī priekiem par saulīti! Kamēr biju tualetē, Zanda radio bija dzirdējusi mūsu ("Daba San") dziesmu!!

Kad iebraucām Kolkā, pieturā autobusā iekāpa Mārtiņš. Cik negaidīti! Domāju, ka ar viņu tiksimies tikai mūsu galamērķī Pitragā!

Izkāpām no autobusa un piecatā (es, Ēriks, Mārtiņš, Kristīna, Zanda - drosmīgākie, kuri nebaidījās no nakšņošanas mežā) varējām uzsākt savu pārgājienu pār purviem, pār mežiem.

Salīdzinot ar visām iepriekšējām dienām, šī bija saulaina diena ar zilām debesīm. Protams, ne jau visu laiku, bet vienalga - beidzot SAULE!!

 

Kad bijām čāpojuši gan pa lauku celiņiem, gan gar jūras malu, gan pa meža takām, pienāca laiks piknikam. Katrs cēlām "galdā" līdzpaņemtos labumus. Atpūtāmies, iestiprinājāmies,  un pienāca laiks mudīgi doties tālāk, jo ziemā dienas ir īsas.

 

Gājām, gājām, līdz nonācām pie... plata grāvja. O ou!! Ko nu? Pāri grāvim bija daži koki, bet ne visiem no mums bija gana ūdens necaurlaidīgi apavi, lai varētu atļauties mēģināt tos šķērsot. Par laimi Mārtiņam līdzi bija zāģis un cirvis, tāpēc ātri vien tikām pie nosacīta tilta, ko nodēvējām par "Christmas bridge". Paldies, Mārtiņ, par iespēju šķērsot grāvi gana droši un ar sausām kājām!

 

Bet mūsu prieki par sausām kājām nebija ilgi, turpmākajā posmā vēl vairākas reizes nācās šķērsot dažādas purvainas vietas, brīžiem zābakos pamatīgi piesmeļot ūdeni. Pat lēkāšana no ciņa uz cini nepalīdzēja. Te jāpiemin, ka iepriekšējā vakarā dāvanā saņemtās "Darn Tough" zeķes sevi labi pierādīja - pat pēc pamatīga ūdens daudzuma nokļūšanas zābakā, jau drīz vien pēdas bija siltumā un sausumā. Nezinu, kā zeķes to paveica, bet tā nudien bija! Bet ko nu daudz par purva mitrumu, daudz svarīgāk pieminēt to, cik apbrīnojami purva plašumi pavērās mūsu skatam! Izskatījās gluži kā tāda savanna Āfrikā, pietrūka vien pāris ziloņu.

 

Līdz ar tumsas iestāšanos nonācām savā apmešanās vietā. Sadalījāmies mazās grupiņās - kurš slēja mūsu piecvietīgo telti, kurš meklēja zarus, kurš dedza uguni. Kad uguns bija iekurta, tika izveidota sastatne katlam, un bija laiks ķerties klāt pie ugunskura zupas  - soļankas manā versijā - vārīšanas. Visu laiku ilgākā zupas vārīšana! Nu vai arī izsalkums tā tam lika šķist... Speciāli biju paņēmusi paprāvu porciju ar melnajiem pipariem un asajiem čili pipariem, lai zupa mūs kārtīgi sasildītu, bet... dažiem likās, ka tā ir pārāk asa. Oi! Pirms zupas nogaršošanas Zanda smējās, kā tad Ēriks iztiks bez savas iecienītās "Tabasco" mērces (laikam jau bija paguvis pastāstīt, ka tā viņam ir svarīga manta), es pagaršoju zupu un nosmējos, ka diez vai šoreiz "Tabasco" mērce būs nepieciešama. Man asumiņš likās tieši laikā, arī Ēriks man piekrita. Pārējie... daži šķaidīja zupu ar ūdeni. Pēc tam saldajā cepām pastilas un vārījām arī maķenīt ugunīgu tēju ar upeņu karsto dzērienu un bagātīgu sildošo garšvielu maisījumu. Ak, nekas negaršo labāk par ugunskurā vārītiem ēdieniem un dzērieniem!

Ugunskura sprakšķēšana un smarža, virs uguns vārīta zupa, zvaigžņotas debesis virs galvas, lieliska kompānija - vai var vēlēties vēl labākas dzimšanas dienas svinības?

 

Kad viss bija apēsts, tēja izdzerta, pienāca laiks līst migā. Nebija nemaz tik viegli visiem saspraukties teltī, īpaši ņemot vērā pufīgās jakas un resnos guļammaisus. Kaut kā tomēr saspiedāmies. Protams, no sākuma miegs nebija ne prātā, ik pa laikam par kaut ko kārtīgi sasmējāmies. Ēriks teica, ka cer, ka neviens no mums nekrāc. Uzminiet, kurš sāka krākt pirmais? Nu jā, jā, pats amerikānis. Neviens no pārējiem vēl nebija iemidzis, tāpēc kārtīgi par šo faktu izsmējāmies. Pēc mirkļa Kristīna lūdza viņai pakasīt muguriņu, jo šajā šaurībā pašai to nebija iespējams izdarīt, ha, ha, ha!! Smējāmies par šo, smējāmies par to, bet beigās visi kaut kā aizmigām.