Divatā ar Mārtiņu kāpām lidmašīnā, lai dotos 12 dienu garā piedzīvojumā uz Norvēģiju. Kalnu un dabas vilinājums. Bergenā dzīvo Mārtiņa māsa Māra, tāpēc atstājām pie viņas pirmajam pārgājienam nevajadzīgās mantas, un viņa mūs aizveda uz vietu, kur sākt kāpienu kalnos.
Bijām noilgojušies pēc kalniem un pirmajā dienā to tik vien darījām, kā kāpām, kāpām un kāpām uz augšu. Dažkārt ir izdevīgi būt meitenei un kaut kur doties kopā ar čali, jo tad ir iespēja tikt pie vieglākas un mazākas somas. Ja man būtu jāstiepj tik milzīga soma kā Mārtiņam, tad visticamāk daudz vairāk par pāris metriem nepieveiktu. Jau tā vilkos kā tāda veca plekste... Bet par laimi grandiozie kalnu skati deva stimulu rast sevī spēku un tikai kāpt un kāpt. Jā, kalnos kāpelēšana un pārgājieni nav cīņa ar kalnu vai dabu, bet gan tikai un vienīgi ar sevi pašu.
Jūlija beigās stāvēt sniegā? Jā!! Līdz šim kalnos esmu slidinājusies ar kedām, jo speciālus apavus vēl neesmu iegādājusies. Labi, ka mani pielauza vilkt kājās ziemas zābakus ar rievainu zoli, jo citādāk pa šiem kalniem nebūtu varējusi normāli pārvietoties. No sākuma (īpaši jau dodoties prom no Rīgas) likās dīvaini vasaras vidū kājās vilkt ziemas zābakus, bet šeit - sniegā - tie beidzot bija īsti vietā.
Aktīvi kāpelējot drīz pienāca vakars. Drošības labad (ja nu tomēr pa nakti parādās kāds nejauks lietus mākonis) uzcēlām telti, bet nakti pavadījām guļammaisos blakus teltij zem klajas debess. Mmm... Fonā skanēja aitu zvaniņi un blēšana... Ideāla vieta nakšņošanai - kalni visapkārt, ezers blakus (gan dzeramā ūdens ņemšanai, gan veldzējošai peldei) un zila debess virs galvas... Ko gan vēl vairāk var vēlēties? Āā, atcerējos, vēl tikai pietrūka zvaigznes…
