Lietus nemitējās, migla un/vai mākoņi (ej nu tos atšķir!) sabiezēja, bet mums bija pienācis laiks rāpties no kalniem lejā un atgriezties pie civilizācijas, lai cik ļoti to negribētos... Strauti pārvērtās upēs, bet takas - strautos... Buļ, buļ, buļ un plunkš, plunkš, plunkš!
Ejam, skatāmies - o, puse ceļa aizšķērsota ar sniega nogruvumu! Ejam tālāk, bet tur jau viss ceļš pilnībā nosprostots ar sniegu!
Lieti lija, lija, lija... Izmirkām līdz pēdējai vīlītei pat par spīti lietusmēteļiem. Bet kamēr mēs cīnījāmies ar lietu, tikmēr apkārt šalca vissatriecošākie ūdenskritumi! Diemžēl lietus gāza tik spēcīgi, ka nebija cerību izvilkt fotoaparātu un ūdenskritumus iemūžināt, bet galvenais jau izbaudīt konkrēto mirkli.
Pēc slapjā gājiena sekoja latviešu iebrukums vietējā skolā - divi izlijuši ceļotāji salijušās drēbes nomainīja uz puslīdz sausu drēbju kārtu, likvidēja pēdējos konservu krājumus un, ietinušies guļammaisā, lai sasildītos pēc izlīšanas, gaidīja autobusu. Ak, jā, un arī mazlietiņ uzdziedāja.
Autobuss izrādījās mikriņš, kas mums kalpoja par privāto taksometru, jo visa ceļa garumā abi ar Mārtiņu bijām vienīgie pasažieri... O, šie jauki līkumainie un šaurie Norvēģijas celiņi un tuneļi! Pēc tam no autobusa pārsēdāmies vilcienā, kurš pēc tik daudzām bez cilvēkiem pavadītām dienām likās nenormāli skaļš un briesmīgs...
Vakaru pavadījām siltumā un sausumā pie Māras.
