No rīta vēl izmetām nelielu loku pa Bergenu, aplūkojot arī tādu Norvēģijai raksturīgu arhitektūras iezīmi kā kuģa karkasa principa izmantošanu ēku griestu konstrukcijās, bet tad pienāca laiks doties uz lidostu.
Līdz šim ziemeļu valstis mani īpaši nav saistījušas, bet.... tagad varu teikt, ka Norvēģija ir zeme, kuras dabu nevar neiemīlēt. Kalni, kur vien paskaties, neaptverami plašumi līdz pašam horizontam, pirmatnēji mežonīga daba un visādi citādi jaukumi!
Labu laiciņu atpakaļ viens Murkšķis mani iesauca par Savvaļas Solveigu. 100% gan neesmu droša, kāpēc tā. Lai kā nu tur būtu, šoreiz tiešām bija visai savvaļīga sajūta - kopā gandrīz 10 dienas kalnos; gulēšana zem klajas debess vai teltī; dzeramā ūdens ņemšana no kalnu ezeriem, tā teikt – dzeršana no vienas bļodas ar aitām; vienīgā mazgāšanās - visai pirmatnēja tipa pelde ezeros; katla mazgāšana ar sūnām, zāli un citiem zemē atrodamiem labumiem trauku beržamās švammes vietā; laiks absolūtā divvientulībā, kur pārējo kompāniju sastāda tikai un vienīgi aitas; matu neķemmēšana un tikšana pie dabīga dreda; visu trauku aizstāšana ar vienu vienīgu katliņu; u.c. mežonīgi savvaļīgas lietas... Ai, pēc tā visa saproti, cik gan daudz nevajadzīgu lietu un trokšņu ap mums ir ikdienā, un tik ļoti negribas atgriezties pie civilizācijas...
Paldies, Norvēģija, par tavu mežonīgumu, es noteikti atgriezīšos!
