O, bagātīgas brokastis! Tik lieliski stundu nesteidzīgi ēst brokastis un caur logu skatīties uz ezeru un kalniem! Ēdot brokastis izlēmu mainīt plānus un arī nākamo nakti pavadīt šeit. Vakar jau noskaidroju, ka hosteļa istabā brīvu vietu uz šo nakti nav, bet pastāv iespēja par 50 EUR tikt pie savas personīgās istabiņas. Biju gatava šo summu maksāt, bet... nu atklājās, ka arī šī vieta jau aizpildījusies, tagad vienīgā opcija ir par 70 EUR. Tas nu gan mazliet par sālītu... Pie viena apjautājos par pārgājienu maršrutiem. Principā gribēju zināt, vai ar šodienas laikapstākļiem - lietu un pelēkiem padebešiem - manis noskatītais maršruts ir drošs. Reģistratūras darbiniece teica, ka šī taka nav īpaši labiekārtota (ideāli!!), un mežā varot būt diezgan slapjš, turklāt tā ir daudz grūtāka par Preikestolen taku, bet ja man ir ūdensizturīgi apavi, tad viss būs kārtībā. Kad devos ceļā, uzkrita pāris sniega pārslas. Interesanti gan.
Takas sākuma posms bija tas pats, kas takai uz Preikestolen. Drīz vien takas sadalījās. Manis izvēlētā taka izskatījās daudz vientulīgāka par Preikestolen taku, īpašu jau lietainā laika dēļ. Izskatījās, ka uz šīs mazāk populārās takas būšu viena. Pilns ar milzīgiem akmeņiem! Kad Latvijā tāds mētājas kaut kur ceļa malā, uzreiz tiek nodēvēts par dižakmeni. Te kaudzēm tādu "dižakmeņu". Jā, šī ir tieši tāda taka, kā vēlējos! Bez citiem cilvēkiem, mežonīga, praktiski nelabiekārtota, vien ar sarkaniem "T" burtiņiem, kas vietām bija galīgi izbalējuši. Atrodoties absolūtā dabas ielenkumā bez citiem cilvēkiem, jutu milzīgu brīvību un laimi. Gāju lēni, lai visu izbaudītu - gan pavērotu ainavas, gan noglāstītu kokus, sūnas, akmeņus... Tāda bauda pieskarties dabai! Vienkārši apskaut koku un justies laimīgi. Iepriekš domāju, ka pēc vakardienas būšu sagurusi, bet gluži pretēji - ķermenis bija atcerējies, ko nozīmē būt kalnos. Lieliska sajūta. Ceļš veda tikai augšup. Brīžiem tā bija vairāk klinšu kāpšana, nevis parasts pārgājiens pa taku kā vakar. Lieliski!
Vienā brīdī nonācu milzīgā plato, kur izbalējušos "T" burtiņus nebija nemaz tik viegli saskatīt, brīžiem bija jāapstājas un jālūkojas visapkārt, lai kādu no tiem pamanītu. Plato klinšainuma dēļ taka kā tāda arī nebija manāma. Īstenībā arī šis ir viens no iemesliem, kāpēc laiku pa laikam ir veselīgi paceļot vienam - tev ir pilnībā jākoncentrējas notiekošajam.
Apkārt pavērās skaisti skati, bet... tālumā bija manāmi tumši pelēki mākoņu blāķi gar visu pamali, ko vējš pūta šurp. Ak jel. Skaidrs, ka garām man tas nepaies. Griezties atpakaļ? Negribas. Iet uz priekšu? Ej nu sazini, cik spēcīgs lietus vai sniegs nāk. Jebkurā gadījumā skatoties, cik ātri mākoņu blāķis (nu jau vairāk visa padebess) pārvietojas, sapratu, ka tikt no plato mežā arī ejot atpakaļ nepaspēšu. Tad jau nav vērts griezties atpakaļ. Nu tad tik mudīgi uz priekšu! Sāka snigt. Lielām pārslām. Kā Ziemassvētkos. Snigšana jau nebūtu nekas briesmīgs, bet vējš!! Pēc mirkļa sākās īsta sniega vētra! Nu... vismaz latvieša izpratnē. Brīžiem nebija iespējams ievilkt elpu, brīžiem likās, ka mani aizpūtīs nezin kur, brīžiem nevarēju ieraudzīt jau tā grūti saskatāmos "T" burtiņus, jo sniga pārāk stipri, zeme jaucās kopā ar debesīm. Spītējot sniegam turpināju ceļu augšup. Mazliet baisi. Nav jau zināms, vai vējš pastiprināsies vai drīz rimsies. Ņemot vērā, ka visas debesis bija caur un caurēm pelēkas, nebija lielu cerību, ka šī dabas niknošanās drīz beigsies. Kādā brīdi mani apdzina vīrietis ar suni, tas manī iedvesa mieru, ka neba es vienīgā tādā laikā esmu kalnos. Nu jau uz plato bija redzami daudzi pleķi ar sniegu, kas vēl saglabājušies no ziemas. Vairākus nācās arī šķērsot. Vēl pēc kāda laika man pretī nāca pāris ar diviem suņiem. Uhh, labi, ka man līdzi bija lietusmētelis un cimdi, varen noderīgi.
Beidzot sasniedzu virsotni. Skaidrā laikā visapkārt būtu jāpaveras skaistai ainavai, bet tagad tikai nebeidzams pelēkums.
Nu jāmeklē ceļš lejup. Ja pie Preikestolen viss bija labi marķēts ar n-tajām norādēm un uzrakstiem pat tur, kur tas nav nepieciešams, tad šajā virsotnē pat nebija norāde ar lejupejošās takas sākuma punktu. Tālumā pamanīju "T" burtiņu un neatlika nekas cits, kā vien cerēt, ka tas marķē taku man nepieciešamā virzienā. "T" burtiņu atrašana joprojām laiku pa laikam bija grūta. Sniegs sniga tieši acīs, neko redzēt nevarēja. Iedomājos, ka sliktākajā gadījumā man līdzi ir gana daudz ūdens un pārtikas, arī kāda silto drēbju kārta, žēl tikai, ka nav ne naža, ne šķiltavu, bet gan jau kaut kā izdzīvotu. Kāpšana lejup pa slapjajiem akmeņiem nebija īpaši vienkārša. Kājas sen jau bija viscaur slapjas. Uz takas satiku vēl vienu cilvēku pāri. Pēc kāda laika nonācu krustcelēs, kur neviens no uzrakstiem nenorādīja man nepieciešamajā virzienā. Labi, ka šķietami pareizajā virzienā devās taka, pat ja tā bija bez uzraksta. Atlika cerēt, ka intuīcija man nemelo. Zeme bija šausmīgi slapja un dubļaina, bet man tas neko daudz vairs nemainīja.
Te pēkšņi kā uz burvju mājiena mākoņi pašķīrās, parādījās zilas debesis, spoži uzspīdēja saulīte. Pēkšņi. Ja visa zeme nebūtu slapja, ja mitrie akmeņi nemirdzētu saulē, ja apavi nebūtu viscaur izmirkuši, ja fotoaparātā nebūtu bildes ar sniegu, šķistu, ka visu šo sniega vētru esmu iztēlojusies vien savā prātā. Lai gan nevaru sūdzēties, es taču braucu uz Norvēģiju lūkoties pēc piedzīvojumiem, bet sniega vētra kalnos - kārtīgs piedzīvojums! Tagad sekošana "T" burtiem likās kā tīrā bērnu spēlīte. Beigās šī taka atkal apvienojās ar Preikestolen taku, attiecīgi - uzradās daudz cilvēku. Pēc dienas dabas ielenkumā vien ar 5 cilvēku sastapšanu, galīgi negribējās redzēt visus šos trokšņainos cilvēkus. Pārgājiens ir būšana dabā, nevis cilvēkos. Kad sasniedzu punktu, kur bija šodienas takas sākums, pakāpos pa to vēlreiz, lai nonāktu vienā skaistā plato, kas bija izcila piknika vieta ar fantastisku skatu tālu prom no cilvēkiem. Tik jauki tā sēdēt saulītē, bet lejā - visa pasaule pie kājām! Pēc laiciņa atkal savilkās mākoņi, bez saulītes sēdēt palika pārāk vēsi. Devos lejup. Pēc mirkļa atkal palika saulains. Atradu citu vietu, kur piesēst un baudīt skatu. Un tad atkal savilkās mākoņi. Jopcik, ir nu gan te laikapstākļi!! Mainās ik pēc 5 minūtēm. Pamanot tumši zilo pamali, sapratu, ka nav vērts sēdēt un gaidīt saulīti, jo drīz atkal sāksies pamatīgi lieti vai sniegi. Nu neko, diemžēl jāčāpo uz autobusu...
Kad gribēju maksāt ar naudu, šoferis teica, ka pieņem tikai kartes. Dīvaini. Ja nu man kartes nebūtu? Turklāt vakar šoferis pieņēma maksājumu skaidrā naudā. Tiesa, biļeti neiedeva. Joprojām priecājos, ka kā starppilsētu transports kalpo prāmis. Ho, ho, ho, biļešu pārdevējs izskatījās pēc izbijuša pirāta! Cauri lietainajai Stavangerei ar Google Maps bildīti devos hosteļa meklējumos. Daži ceļošanu vienatnē uzskata par baigo izaicinājumu. Tad jau mans tas ir vēl lielāks izaicinājums, jo joprojām ceļoju bez nevienas ierīces ar wifi pieejamību. Tādā gluži veclaicīgā veidā, paļaujoties vien uz intuīciju, mājās izprintētiem materiāliem, satikto cilvēku zinošumu. Man šķiet, ka tieši šāda ir īsta ceļošana. Bez wifi. Jā, jā, arī mūsdienās! Spocīgi klusa pilsēta. Gāju cauri privātmāju rajonam, viss absolūti mierīgs, uz ielām vien reta mašīna, bet neviena paša cilvēka. No vienas puses - drošāk, no otras puses - ja nu apmaldos, kam lai jautāju ceļu? Veiksmīgi atradu hosteli. Iekāpu liftā, bet nesapratu, kā lai to iedarbina. Tad pielēca, ka tas darbojas tikai un vienīgi izmantojot elektronisko karti, kas kalpo arī kā istabas atslēga. Ak, nu kāpēc viss tā jāsarežģī? Ļoti interesanta hosteļa koncepcija - divvietīgas istabiņas, gluži kā parasti viesnīcu divvietīgie numuriņi. Mana istabas biedrene bija meitene no Anglijas. Smieklīgi, ka arī iepriekšējā naktī viņas istabas biedrene bija meitene no Rīgas. Vismaz man nebija jāskaidro, kur tāda atrodas. Guļot baltajos palagos šķita absolūti nereāli iedomāties, ka vēl šorīt bija sniega vētrā, pūloties saskatīt pareizo ceļa virzienu.
