No rīta izvācāmies no naktsmājām, jo šai naktij paredzētas citas. Pārvietojām auto pie otrām naktsmājām, kur sarunāts tikties ar īpašnieci tikai pa dienas vidu, un devāmies iepazīt Ļvovu.
Ielās visi brauc diezgan haotiski, bieži nemaz nav gājēju pāreju, ja gribi šķērsot ielu - vienkārši jāiet pāri. Bet kas ir apbrīnojami - šoferi nudien apstājas, pat ja tu neatrodies uz gājēju pārejas. Šķiet, ka mistiskā kārtā šis satiksmes haoss gana labi funkcionē.
O, liels bija mūsu pārsteigums uz ielas pamanot lielformāta reklāmu mūsu pašu "Dzintara" produkcijai! Redz kā!
Ko tik suvenīru tirgotāji nepārdod - pat tualetes papīru ar Putina ģīmi virsū!
Mani priecē ielās redzamie žiguļi visādās krāsās un amizantie autobusi!
Izlēmām uzkāpt kalnā, kur pavērās labs skats uz visu pilsētu. Pēc tam jau bija laiks doties satikt jaunā dzīvokļa īpašnieci.
Iekārtojāmies jaunajā naktsmītnē, tētis palika gulēt, bet mēs trijatā turpinājām pilsētas iepazīšanu.
Aplūkojām Etnogrāfijas muzeju. Par bildēšanu tur bija atsevišķi jāmaksā, tāpēc diemžēl kadru no muzeja man nav. Lielā vairumā redzamas klasiskās saulītes, kas Latvijā bieži attēlotas uz vērpjamo ratiņu sprēslīcām. Tāpat arī pilnas malas auseklīšu. Ļoti skaisti un krāšņi ukraiņu tautas tērpi, nudien prieks skatīties!! Muzejs mazs, bet par to nesūdzos - izstaigā, papriecē acis, gūsti ieskatu kultūrā, bet pārmēru nenogursti. Interesanti, ka muzejā pat ziemā ir tikai un vienīgi malkas apkure - katrā telpā ir krāsns.
Armēņu baznīcas interjers priecēja ar košām krāsām un raibiem rakstiem!
Pirmo reizi biju pareizticīgo baznīcā. Mani pārsteidza, ka griestos tur varēja samanīt gluži vai etnogrāfiskus motīvus.
Visi tirdziņi un bodes pilni ar tradicionāli izšūtajiem krekliem, gan etnogrāfiskās lina versijās, gan arī daudz mūsdienīgākās interpretācijās. Ja būtu daudz naudas, oi, kādus labumus Ukrainā varētu sapirkt!! Jāteic, ka drēbes nemaz nav tik lētas, kā gaidīju, tikai maķenīt lētākas nekā Latvijā. Kādā veikalā kritu kārdinājumā un nopirku linu kleitu ar tradicionālajiem izšuvumiem...
Brālis visu laiku ilgojas pēc sakārtotās Austrijas, bet man gan šeit patīk! Tiesa, Kukuriky ciematā bija daudz foršāk un interesantāk, bet arī te nav ne vainas. Pietiekoši eksotiski!
Kad mamma veikalā prasīja kefīru, viņai piedāvāja krējuma paciņas izmēra kefīru. Ko? Beigās gan atradās arī normāla 1l kartona paka. Interesanti, ka veikalos sīknaudas atlikumu neizdod, arī ar čeku došanu neviens tā īpaši neaizraujas...
Kad bijām no pilsētas un lielā karstuma noguruši, atgriezāmies dzīvoklī. Tagad tētis bija spara pilns kur doties. Oskars palika atpūsties, bet mēs trijatā turpinājām pilsētas izpēti.
