Pamodos ar cerībām šodien beidzot ieraudzīt skaisto Gaujas ieleju, bet, paveroties loga virzienā, manas cerības ātri izkūpēja miglā...
Paēdām Camino stila brokastis un devāmies ceļā. Pārgājām pāri Gaujai un uzkāpām paugurā, kurā slejas Siguldas viduslaiku pils. Iepriekš man bija doma uzkāpt pils tornī, bet šādos laikapstākļos nebija lielas jēgas to darīt. Taisnības labad gan jāteic, ka šodien varēja redzēt par pāris koku rindām vairāk nekā vakar.
Nevarējām īsti saprast, kura taka ir pareizā. Uzkāpām vienā paugurā, Ēriks gan domāja, ka tas ir paredzēts tikai labākam skatam. Otrā paugura pusē trepju margu neredzējām, tāpēc nospriedām, ka taka tur neturpinās un nemaz negājām pārbaudīt, bet kāpām lejā, lai izmēģinātu otru taku. Ātri vien sapratām, ka šī taka vedīs apkārt pilij, kas mums galīgi nederēja. Hmm... Tā kā citu variantu īsti nebija, uzkāpām atkal pirmajā paugurā un aizgājām līdz tā otrai pusei, kur... atradām trepes! Eh, vajadzēja to pārbaudīt jau pirmajā reizē. Nokļuvuši uz pareizās takas ar zilo marķējumu, varējām soļot pretī Līgatnei. Pārgājiens kaut kādā mērā atgādināja Camino. Ha, ha, tā tikai šķiet, ka Latvija ir sasodīti plakana valsts, GNP tādi pakalni un ielejas, ka tik turies! Cik gan dubļaina taka un pelēka apkārtne... Visu priecīgāku laiku pa laiciņam darīja zaļās sūnas, kuru spilgtā krāsa mudināja domāt par vasaras klātesamību. Ēriks teica, ka es neapšaubāmi esmu vispiedzīvojumkārākā no visiem viņa draugiem. Protams, prieks ko tādu dzirdēt. Apņēmīgi soļojām cauri pelēkumam, līdz izsalkums lika par sevi manīt, un nācās uztaisīt nelielu pikniku. Tas gan bija ļoti "brrrrrrrr" pikniks.
Kad bijām sasnieguši Līgatnes Dabas takas, sāka manāmi satumst. Nonācām Līgatnē un sekojām norādei uz informācijas centru. Nokļuvām krustojumā, kur norādes vairs nebija, tāpēc gājām taisni, tomēr pēc kāda laika intuīcija teica, ka tas nav pareizais virziens. Iegājām veikalā apjautāties, kur tad īsti mums jāiet. Izrādījās, ka tiešām bijām sākuši iet nepareizi. Sekojot veikalnieku norādēm, jau pilnīgā tumsā beidzot nonācām Līgatnes centrā. Ātri vien atradām pareizo māju, kur biju rezervējusi naktsmītni, bet logi bija tumši. Zvanīju uz iedoto telefona numuru, kur vīrietis atbildēja, ka pats šodien nav Līgatnē, bet tūlīt sazvanīs sievu, un viņa drīz ieradīsies. Pēc brīža viņš zvanīja un teica, ka sieva par visu jau parūpējusies iepriekš, atstājot atslēgu durvīs. Cik interesanti! Laikam jau te ir ļoti, ļoti zems noziedzības līmenis, ja tā var atļauties darīt. Dzīvoklītis atradās vienā no Līgatnes papīrfabrikas ciematiņa rindu mājām. Forši apmesties vēsturiskā ēkā, tikai... brrrr!! Nolikām mantas un devāmies kafejnīcas meklējumos, bet izrādījās, ka viena kafejnīca vispār likvidēta, savukārt otra tik vēlā stundā nestrādā. Vietējā bodē nopirkām produktus, un Ēriks pagatavoja vakariņas (viņam ļoti patīk gatavot ēst). Tiesa, vakariņu gatavošanas laikā nācās izslēgt abus radiatorus, jo, pat vārot tēju, visu laiku tika sisti laukā “korķi”. Bet nekas - silts ēdiens silda labāk, nekā radiatori. Un drīz vien tos jau varēja slēgt atpakaļ iekšā.
