Modinātāju biju uzlikusi uz plkst. 06:30, bet pamodos plkst. 06:50 ar šausmām, ka tikai neesam jau nokavējuši autobusu. Nogurums dara savu… Nācās varen mudīgi taisīties. Ēriks iepriekšējā vakarā man teica, ka vairāk par 10 km šodien iet īsti negrib. Norunājām, ka pie šāda plāna centīsimies turēties. Pētot autobusu sarakstus secināju, ka tas diemžēl nebūs iespējams, un gar jūru būs jāčāpo 15 km. To jau ejot uz 40. autobusa pieturu viņam atklāju. Tāpat pateicu arī to, ka ļoti iespējams, ka vakarā uz Rīgu nāksies stopēt. Pretī saņēmu bļāvienu: "Solveeeiiiigaaaa!!". He, he, ups! Vakar biju aplūkojusi laika prognozes šim reģionam, visa diena tika solīta saulaina. Braucām autobusā, kad sāka snigt. Ak, tad tāda skaitās "saulaina" diena? Kad sasniedzām savu galamērķi Dzeņus, sniegs bija mitējies un no zemes nokusis, bet visa apkārtne atkal tinās bezgalīgā pelēkumā, brīžiem mazliet smidzināja. Štrunts ar miglu, jo Vidzemes akmeņainā jūrmala ir tik ļoti skaista!! Gan plašs smilšains liedags (kurš gan bija sarāvies par vairākiem desmitiem metru un brīžiem nācās iet pa augšu, jo liedaga daļā skalojās jūra), gan mazi un apaļi oļi, gan vidēja izmēra akmeņi, gan pamatīgiem akmens milžiem nosētas pludmales, gan sarkanas klintis ar alām, gan pelēkas klintis. Tādu daudzveidību vēl vajag pameklēt!
Mani jau iepriekš māca aizdomas, ka ziemā upju šķērsošana varētu sagādāt zināmas problēmas, kā tas diemžēl arī bija. Lielākā daļa gan bija nelieli strautiņi, kuriem nebija problēmu pārlēkt pāri, bet viena bija nudien pamatīga upe, kurai nekādi nepārlēksi pāri. Vasarā nekādu problēmu - novelc apavus un brien tik pāri, bet ziemā... Šī upe bija par dziļu pat Ērika ūdensnecaurlaidīgajiem zābakiem. Devāmies dziļāk sauszemē meklēt kādu tiltu. Vienā vietā pāri upei bija brangs baļķis palielā augstumā no ūdens. Ēriks pārgāja tam pāri uz otru krastu. Kā viņš vēlāk atzina - tas bija visai baisi, bet viņš vismaz ikdienā pieradis staigāt pa dažādām šaurām sijām māju celtniecības darbos. Es teicu, ka bez kārtīga mieta, ar ko atbalstīties, pāri neiešu, bet diemžēl nekur tuvumā piemērotu kociņu neatradu. Teicu, ka turpināšu iet dziļāk sauszemē un meklēt drošāka paskata upes šķērsošanas vietu. Ēriks smējās, kā gan tas iespējams, ka man, vienam no drosmīgākajiem viņam zināmajiem cilvēkiem, ir tik ļoti bail no upes šķērsošanas. Jā, tās tik tiešām ir manas lielākās šausmas. Gāju dziļāk sauszemē, Ēriks man otrā upes krastā sekoja. Viņš pamanīja vietu ar lieliem akmeņiem, kur upes šķērsošana izskatījās potenciāli iespējama. Mani gan mazliet baidīja tas, ka akmeņi varētu izrādīties slideni. Krastā atradu labu mietu, Ēriks no otras puses panāca pretī un upes vidū padeva roku. Uffff, beidzot veiksmīgi tiku pāri upei. Pēc kāda laika atkal sasniedzām nelielu upīti. Ēriks pārlēca pāri, otrā galā iegrimstot ūdenī, bet kas gan viņam nekait ar ūdensnecaurlaidīgiem zābakiem. Viņš teica, lai es labāk pirms lēciena kārtīgi ieskrienos, ja gribu tikt cauri ar sausām kājām. Tomēr man radās labāka ideja, kad šajā upes pusē ieraudzīju koka baļķi. Pacēlu vienu tā galu un aizvilku līdz upei, pārmetu pāri, pati atlecot malā, lai netiktu nošļakstīta. Ēriks smējās: "Ak, tad tagad tu esi gatava iet pāri baļķim?" Ha, ha, jā, tagad esmu! Cita situācija, cits baļķis! Iepriekšējais baļķis bija augstu gaisā, šis gulēja ūdenī, turklāt arī šķērsojamā distance bija daudz mazāka. Vēl viena upe sagādāja problēmas, jo otrs krasts bija grimstošs. Ēriks pārlēca pirmais. Lai gan trāpīja smiltīs, tomēr tās iegrima ūdenī. Man citu variantu nebija, arī bija jāmēģina sava laime lecot. Pārlēcu, Ēriks mani satvēra, bet vienalga ar vienu kāju iegrimu ūdenī. Kādas sasodīti nelāgas grimstošās smiltis! Burtiski varēju just, kā zābakā sasmeļas ūdens.
Zināju, ka tuvākais autobuss no Tūjas uz Saulkrastiem izbrauc plkst. 14:47. Mūsu nākamā opcija tikšanai uz Rīgu ir autobuss ap plkst. 19:00, kas vasarā būtu jauks variants - ilgu laiku varētu atpūsties liedagā, bet šādā pelēkā un drēgnā laikā dikti gribējās paspēt uz dienas autobusu. Jau kādu laiku gājām visai mudīgi, bet kā neredzējām Tūju, tā neredzējām. Ēriks šaubīgi prasīja, vai es maz zinu, kur mums jāgriežas iekšā sauszemē. Teicu, ka apmēram atceros, kā tā vieta izskatās. Kad beidzot bija laiks griezties sauszemē, vairs īsti necerējām uz autobusu paspēt, bet es ieteicu pielikt soli. Ja nu tomēr... Mēs ieradāmies pieturā tieši reizē ar autobusu!! Būtu ieradušies minūti vēlāk, autobuss būtu aizbraucis prom. Cik precīzi! Kāda necerēta veiksme!! Ja nebūtu paspējuši uz autobusu, tad būtu čāpojuši uz lielo šoseju un mēģinājuši stopēt vismaz līdz Saulkrastiem, jo nevienam no mums negribējās gaidīt vakara autobusu. Īsti nezinājām, kur autobuss mūs aizvedīs, bet mums ļoti paveicās, jo tas mūs izlaida tieši pie dzelzceļa stacijas, kur kāds laiciņš bija jāpavada līdz vilcienam uz Rīgu. Kad bijām nokļuvuši atpakaļ Rīgā, domājām, ko darīt. Uz mājām braukt vēl īsti negribējās, lai gan abi bijām noguruši un bez idejām, ko tad citu īsti pasākt. Tā nu beigu galā tomēr aizbraucām uz mājām. Vakarā Zanda atnesa karabīnes, kuras bija aizņēmusies pārgājiena laikā, bet aizmirsusi atdot. Netīšām viņu ievilku savā jeb patreizējā Ērika istabā uz tēju un piparkūkām. Tā nu mums trijatā izvērtās neliela tējas ballīte. Ak, un nedrīkst aizmirst arī “Svetlanas”!
