Jau agri no rīta abi ar Fabianu devāmies uz staciju, kur sēdos “FlixBus” uz Strasbūru Francijā. Ak, skumīgi atvadīties no Fabiana... Abas pārgājienu dienas paskrēja vēja spārniem, bet likās ļoti piepildītas un krāsainas. Vienmēr ir jauki satikt draugus, ar kuriem var izsmieties līdz asarām! Un tieši tikpat skumji ir no viņiem šķirties.
Kad izkāpu no “FlixBus”, pa ceļam uz dzelzceļa staciju pētīju autobusa pieturas apkārtni, vai nav kādas diennakts kafejnīcas, jo atpakaļceļā uz Latviju man šeit būs jāgaida autobuss plkst. 00:55 naktī. Ja “FlixBus” būtu jāgaida autoostā, tad jau nebūtu nekādu problēmu, bet… šeit bija vien jumtiņš virs galvas un dienas laikā strādājošs autobusu ofiss un WC. Naktī liksies, ka gaidu autobusu parka vidū. Diemžēl pa ceļam nevienu diennakts iestādi neredzēju, bet nekas, par to galvu lauzīšu pēc sešām dienām. Tagad bija jāatrod stacija. Iegāju veikalā nopirkt uzkodas pusdienām. Tad devos tālāk. Kaut kādā brīdī nogriezos nepareizi un vairs nesapratu, vai man jādodas pa kreisi vai pa labi. Bija skaidrs, kur atrodas dzelzceļa sliedes, bet nebija saprotams, uz kuru pusi no manis ir stacija. Starp autobusu un vilcienu man bija kāda pusotra stunda laika, spriežot pēc izprintētā “Google Maps”, ceļā no autobusa pieturas līdz dzelzceļa stacijai man bija jāpavada 30 minūtes, bet kopā ar iepirkšanos un maldīšanos, dzelzceļa stacijā ierados 6 minūtes pirms vilciena atiešanas!! Labi, ka Francijas dzelzceļu sistēma man ir labi pazīstama, un kaut arī Strasbūras dzelzceļa stacija nav no tām mazākajām, ātri saorientējos, izprintēju un kompostrēju biļetes, un atradu īsto peronu. Ja nepārzinātu Francijas dzelzceļa staciju sistēmu, tad 6 minūšu laikā nebūtu paspējusi nokļūt uz perona ar biļeti rokās. Uz perona mani uzrunāja kāda meitene, franciski jautājot, vai braucu St. Die virzienā. Teicu, ka jā. Viņa man jautāja, vai dodos uz GLEN semināru. Redz, jau pirms iekāpšanas vilcienā sapazinos ar citu semināra dalībnieci! Rita no Vācijas. Ar vilcienu brauciens nebija ilgs, pēc tam bija jāpārsēžas “autocar” jeb autobusā. Tas gan bija interesants brauciens! Pie stūres sēdēja sieviete, šķita, ka viņa šajā maršrutā brauca pirmo reizi – laiku pa laikam iebrauca kādā šaura ieliņā, bet tad dabūja ar visu milzīgo autobusu griezties riņķī un pēc tam izvēlēties citu ieliņu. Un tā vairākas reizes. Smieklīgi! Pirmo reizi kaut ko tādu piedzīvoju! Es gan netīšām biju nopirkusi biļeti līdz St. Die, bet, protams, man neviens neliedza izkāpt ārā mums vajadzīgajā ciemā Saales. Ar Ritu ieradāmies semināra ēkā vienas no pirmajām un uzreiz tikām pie pusdienām. Pēc tam izgājām pastaigā pa ciemu. Ak, man sirdij tik tuvā Francijas ciematiņu arhitektūra un kalnainās ainavas visapkārt!
Pēc tam atgriezāmies atpakaļ un sākās GLEN semināra aktivitātes. Tā kā tas nav gluži ceļojums, tad sīkākos aprakstos neizplūdīšu.