Šodienai bijām norunājušas precīzāku tikšanās vietu, lai nesanāk tā kā vakar. Tikāmies mazmazītiņā parkā netālu no Chanok hosteļa, bet tad devāmies uz to, lai pievienotos “Free Royal Tour”. Nezinātājiem paskaidrošu, ka “Free Tour” koncepcija sevī ietver neformāla stila ekskursiju, kuras beigās gidam vari iedot tik lielu atlīdzību, cik vēlies un/vai vari atļauties. Ideja – padarīt ekskursijas pieejamas ikvienam, nevis tikai bagātu maciņu īpašniekiem. Kopā ar gidu un vēl pāris cilvēkiem piestājām pie vēl diviem hosteļiem, bet tad devāmies uz galveno tikšanās punktu parkā. No turienes arī sākām ekskursiju. Gids bija ļoti foršs un atraktīvs, ar mazliet ironisku humoru (britu slavenais melnais humors?). Viens no pirmajiem apskates objektiem bija Bekingemas pils, kur šodien drūzmējās ļaužu pūļi un masu mediji, jo bija gaidāms, ka karalienes vīrs paziņos par savu došanos pensijā. Virs galvām nepārtraukti lidinājās helikopteri, liekot nabaga gidam aurot skaļāk un skaļāk, lai mēs viņu sadzirdētu. Stāvot pie pils uzzinājām ļoti interesantu stāstu par kādu notikumu 90. gados. Vasaras laikā pa atvērtu logu pilī bija ierāpies kāds vīrietis. Protams, nostrādāja signalizācija, un sardze metās meklēt iebrucēju. Neatrada. Vīrietis bija paslēpies vienīgajā telpā, kuru viņi nepārmeklēja – vīna pagrabā. Kad viss bija jau mierīgi, viņš bija atradis karalienes guļamistabu. Viņa pamodusies no miega un ieraudzījusi nelūgto viesi, sākusi ar viņu pļāpāt, jo domāja, ka kuru katru sekundi ieradīsies apsardze. Bet nekā. Tā nu viņi pļāpāja, pļāpāja, līdz vīrietis palūdza cigāru. Karaliene piezvanījusi sargiem un lūgusi, lai tie atnes viņai un viņas viesim cigārus. Protams, ka sargi uzreiz sapratuši, kas par lietu. Šajā stāstā interesantākais ir tas, ka tajos laikos, kad pils celta, tā reģistrēta kā publisks īpašums, attiecīgi vīrieti par ielaušanos pilī nevarēja sodīt. Kad karalienei jautājuši, ko darīt, viņa teikusi: “Likumi ir likumi, turklāt viņš jau neko sliktu nenodarīja...” Tā nu vīrietis izspruka cauri sveikā bez soda. Šitāda veiksme – paviesoties pie karalienes! Kopš šī incidenta pili gan pārreģistrēja par privātīpašumu. Tāds lūk, stāstiņš. Devāmies tālāk, bet pa ceļam varējām vērot skaistu zirgu parādi. Tad nonācām pie citas karaliskās pils, un tur ļoti labi varējām aplūkot slavenos vīrus sarkanajos uzvalciņos un ar gigantiskajām cepurēm galvās. Visi tūristu pūļi grūstās gar Bekingemas pili, lai nobildētu šo karalisko sardzi, bet tur viņi stāv tālu, tālu, turklāt viņiem priekšā ir sēta. Bet šeit – ne sētas, ne tūristu pūļu. Bildē un priecājies uz nebēdu! Viens no iemesliem, kāpēc vērts pievienoties “Free Tour” – var tikt pie noderīgiem vietējā ieteikumiem, jo skaidrs, ka bez gida es nekad neiedomātos, ka varu karalisko sardzi atrast arī kādā pavisam klusā nostūrī. Mums bija tas prieks vērot arī sargu nomaiņu, bet… es biju šokā! Ja latvju karavīri gar Mildu soļu cēli un lepni, tad šie angļu karaliskās ģimenes sargi izskatījās pēc pingvīniem uz ledus. Reāli smieklīgs skats!
Tūres laikā nonācām pie Nacionālās galerijas (The National Gallery). Arī tur tikām pie kāda interesanta stāsta, kas saistīts ar vienu no laukumā esošo statuju personāžiem – admirāli Nelsonu. Trafalgāras kaujā, ko Nelsona vadītie karapulki uzvarēja, viņš pats tika nāvējoši ievainots. Mājupceļš uz Angliju bija ilgs, kareivjiem nācās izdomāt kā saglabāt mīļotā admirāļa ķermeni, lai vēlāk godam varētu apglabāt. Domāja, domāja un izdomāja līķi uzglabāt brendija mucā. Kad vēlāk bija sasniegta Anglija, un muca tika atvērta, atklājās, ka brendija daudzums mucā ir pamatīgi sarucis. Daži jūrnieki atzinās, ka visi pārējie alkohola krājumi uz kuģa bija izbeigušies, tāpēc viņi lēnā garā bija sākuši tukšot šo mucu un iedzert, pieminot Nelsonu. Gids teica, ka no šejienes arī angļiem radies teiciens “stiff drink”, kā arī “I’m going to drink a dead man”. Cik šajā stāstā patiesības, cik izdomas, ej nu sazini, bet stāsts riktīgi labs!
“Royal Free Tour” laikā aplūkojām arī citas vietas un dzirdējām vēl neskaitāmus stāstus, redzējām arī tādas slavenas vietas kā Bigbenu (Big Ben) un Vestminsteras abatiju (Westminster Abbey). Hah, lai vēlāk tiktu iekšā Vestminsteras abatijā būtu jāstāv nezin cik garā rindā un jāmaksā liela nauda, tāpēc mums absolūti pietika ar tās aplūkošanu no ārpuses.
Pēc tūres beigām kāpām divstāvīgā sarkanā autobusā. Pilna Londona ar tādiem!! Caurmērā visi autobusi ir divstāvīgi, bet laiku pa laikam manāmi arī vienstāvīgi. Visi bez izņēmumiem – sarkani. Uzreiz varu piebilst arī to, ka Londonas ielas fascinē ar saviem retro taksometriem. Pilnīgi visi taksometri ir viena un tā paša modeļa! Foršs stiliņš ielām pateicoties sarkanajiem autobusiem, telefona būdiņām, pastkastēm un retro taksometriem! Lūk, to es saucu par vienotu pilsētas dizainu! Ak, kur tad mēs braucām ar divstāvīgo busu? Uz Abbey Road – gājēju pāreju, kur uzņemta grupas “The Beatles” albuma “Abbey Road” slavenā fotogrāfija. Iepriekš domājām, nez kā no visām gājēju pārejām atpazīsim īsto, ņemot vērā, ka apkārtne tomēr mainījusies, bet par to velti lauzījām galvas, jo uzreiz bija manāms, kur vēl daži cilvēki cenšas uzņemt “The Beatles” līdzīgu fotogrāfiju. Daži fotogrāfi, lai iegūtu tieši tādu pašu kadrējumu, pat stāvēja ielas vidū, tāpēc daudzām automašīnām nācās gan taurēt, gan bremzēt, bet autobusu šoferi garām brauca smiedamies. Protams, šie fotogrāfi laikam palaiduši gar ausīm faktu, ka “The Beatles” foto sesijas laikā satiksmi bija apturējusi policija… Blakus gājēju pārejai aiz fanu aprakstītas sētas bija arī pati ierakstu studija, ko apsargāja visai neganta skata miesassargi, bet netālu – suvenīru veikaliņš. Man par lielu pārsteigumu Chanok savas istabas dekorēšanai tur nopirka dzeltenu LEGO zemūdeni (ar atsauci uz dziesmu “Yellow Submarine”)!! Ha, ha, ha!!
Sāka gribēties ēst, tāpēc aizklīdām uz rajonu, kur Chanok modernās tehnoloģijas rādīja kafejnīcu simbolus. Vienīgā iestāde, kas bija vaļā, bija kāds aizdomīga paskata ūķis, bet tajā strādāja ļoti omulīgs vīrs, un tā nu mēs sasildījāmies (diena bija auksta!) ar siltiem dzērieniem un uzkodām. Pēc patīkamās un dīvainās sasildīšanās (vienīgie apmeklētāji bez mums bija ar krāsu notrieptos kombinezonos tērpušies strādnieki), devāmies meklēt autobusa pieturu. Šoreiz paveicās ar to, ka bija brīvas vietas otrajā stāvā pie priekšējā loga, kur paveras vienkārši izcils skats! Tiesa, centrā visi gājēji mūs apdzina, tāpēc kāpām laukā no autobusa un tālāk gājām ar kājām. Jā, tas gan – autobusi Londonā ir ļoti lēns satiksmes līdzeklis, lai gan bezgala foršs. Šeit gan arī jāmin tas, ka bez interneta piekļuves ceļošana ar autobusiem ir ļooooti sarežģīta, tāpēc bez Chanok diez vai autobusus izmantošu. Ja metro var izprinēt maršrutu karti un vēsā mierā pārvietoties no vienas vietas uz otru, tad autobusu pārklājums Londonā ir tik biezs, ka papīra formātā to nav iespējams izdrukāt, bet bez interneta saprast, kuru autobusu vajag lietot, ir diezgan nereāli.
Pamatīgi riņķojot pa Londonas ielām, gājām atpakaļ uz vietu, kur šodien jau reiz bijām, bet šoreiz gribējām to apskatīt no iekšpuses – Nacionālo galeriju. Muzejā pārstāvēta māksla no dziļas senatnes līdz mūsdienām, par laimi mums abām gaume bija līdzīga un mūsu mērķis bija atrast impresionisma nodaļu. Ak, Klods Monē, Vincents van Gogs, Augusts Renuā!!! Mākslinieki, kas mani vienmēr uzrunā! Pēc tam vēl mazliet paklīdām pa muzeju, jo Chanok vēlējās aplūkot arī Leonardo da Vinči un Mikelandželo. Ak, vai es minēju, ka lielākajā daļā Londonas muzeju ieeja ir bez maksas? Nu labi, šur un tur redzamas ziedojumu kastes “Please, donate 5 GBP”, bet gan jau muzejs neizputēs, ja kāda latviešu meitene tur naudiņu neiemetīs. Katrā ziņā tas ir lieliski – bezmaksas muzejs! Jo muzeji taču paredzēti sabiedrības izglītošanai, tāpēc tiem arī jābūt pieejamiem jebkuram sabiedrības loceklim, neatkarīgi no finansiālā stāvokļa. Un kādi dārgumi aplūkojami! Protams, izstādes ir par maksu, bet… vismaz šis muzejs bija tik liels, ka kādas vēl tur izstādes, pietiek ar bezmaksas ekspozīciju!
Vēlāk ieslīdējām vienā kafejnīcā sasildīties ar karsto šokolādi, bet tad pienāca laiks doties uz Her Majesty’s Theatre, kur Chanok jau laicīgi mums abām bija nopirkusi biļetes uz E. L. Vēbera mūziklu “Operas spoks”. Starp citu, tieši šajā teātrī šis mūzikls piedzīvojis savu pašu, pašu pirmo izrādi!! Vēsturiska ēka!! Likās jocīgi, ka pat teātrī par garderobi ir jāmaksā! Sekas – cilvēki arī zālē sēdēja ar mēteļiem. Pirms tam, kad Chanok teica, ka izmaksās man mūziklu, es domāju, ka varbūt vajag ņemt kādu īpaši smalku kleitu līdzi, jo gan jau Anglijā cilvēki uz teātri pošas vēl smalkāk nekā Latvijā, kā nekā – karaliste. Bet tagad… sapratu, ka pat ar savu ikdienas kleitiņu es izskatījos smalkāk par lielāko daļu publikas, kur daudzi jaunieši bija pat džinsos! Svinīgo atmosfēru neizbēgami maitāja arī mēteļu klātesamība, kā arī vīrietis, kurš staigāja apkārt un piedāvāja programmiņas un diskus, gluži kā parasti cirkā piedāvā dažādus štruntus. Sēdējām zālē kādā padsmitajā rindā. Intereses pēc ielūrēju biļetē un šokēta konstatēju, ka abas biļetes korejietei bija izmaksājušas apmēram 140 eiro!! Gribētos aprakstīt mūziklu, lai saglabātu tā uzburto noskaņu rakstiskā formātā, bet tas ir neiespējami… Izrāde bija vienkārši fantastiska!! Man “Operas spoka” mūzika vienmēr patikusi, bet dzirdēt to klātienē ar dzīvo orķestra pavadījumu bija neaprakstāma bauda! Un specefektiem pilnā scenogrāfija, ak!! Visskaistākais bija skats, kur Operas spoks kopā ar Kristīni vakara dūmakā laivā īrās pāri sveču pilnam ezeram, izskatījās tik ļoti ticami un skaisti! Bet tā mūzika, mūzika… Nē, to nevar aprakstīt, vien varu pateikt, ka šī noteikti bija labākā jebkad redzētā izrāde. Paldies Chanok!! Fantastisks baudījums!!
Vēlāk pastaigājām pa China Town jeb ķīniešu kvartālu, kurā valdīja savdabīga noskaņa, pateicoties lērumam laternu, kas bija sakārtas starp mājām.
Pēc tam baudījām dzīvo mūziku “Waxy O’Connor’s”, kas mazliet atgādināja mūsu pašu “Alu”, tikai daudz lielākā mērogā.
