Sedas purvs – maģiska vieta, kur līdzās pastāv gan neskarta daba, klusums un miers, gan no pagājušā gadsimta aizķērušies un nevienam nevajadzīgi sliežu ceļi, gan joprojām strādājoša kūdras ieguves tehnika.
Purvā atrodas divi pastaigu maršruti – Sedas aplis (4,2 km) un Jērcēnu aplis (5,5 km). Ja ir vēlēšanās, abus lokus var apvienot vienā, nočāpojot vēl 2,5 km katrā virzienā. Pārgājienu purva plašumos izvēlējāmies sākt no Jērcēnu puses. Iebraucot Jērcēnos, jāmeklē norāde uz Kaņepju ozolu, pirmajā krustojumā jābrauc pa labi, turpinot doties uz priekšu apmēram 4,1 km līdz stāvlaukumam. Pēc tam jānāk atpakaļ, līdz redzama norāde takas sākumam. Plašāka informācija un maršruta shēma atrodama šeit.
Dodoties izpētīt Jērcēnu apli, jāseko takas marķējumam – dzelteniem aplīšiem uz balta fona. Lai nemulsina tas, ka, sasniedzot pirmo kanālu, tam pāri redzams aizdomīgs, mazliet satrupējis baļķis. Nē, nē, tam pāri nav jāiet! Jāgriežas pa labi un jāturpina sekot norādēm. Protams, diezgan ātri pienāk mirklis, kad kanāls tomēr jāšķērso, bet šim nolūkam paredzēts “tilts” (tas gan ir varen glaimojošs apzīmējums) no vairākiem baļķiem.
Maršruts kā šaura taka vijas cauri mežam, vietumis manāmi kanāli, kuros skaisti spoguļojas krastā stāvošie koki. Kādā brīdī tiek sasniegtas sliedes, pirmais skaidrais pierādījums tam, ka neatrodamies neskartā dabā, bet gan visnotaļ industriālas ainavas vidū. Sliedēm var sekot vien mazu brītiņu, kā to darījām mēs, jo vēlējāmies Jērcēnu apli apvienot ar Sedas loku, vai arī doties labu gabalu uz priekšu, ja plānots pieveikt tikai Jērcēnu apli. Interesanta pieredze, jo neba katru dienu ir izdevība pavisam oficiāli pastaigāties pa sliedēm. Tālāk turpinājām soļot gar ezera malu, kurā nemitīgi kurkstēja vardes un klaigāja putni. Pēkšņi mūs ielenca milzīgs spāru bars. Šķita, ka esam nonākuši kādā pasaku filmā, kur mums jāseko spārēm, kas rāda pareizo ceļu uz noburtu pili. Pēc kāda laika griezāmies pa kreisi, kur gājiens turpinājās pa platu, putekļainu ceļu. Saule cepināja ne pa jokam. Apņēmīgi soļojām, līdz sasniedzām zīmi, uz kuras balts uz sarkana rakstīts, ka kūdras ieguves masīvos atrasties aizliegts, bet tieši aiz zīmes bija redzams putnu vērošanas tornis. Dīvaini! Protams, ka ignorējām zīmi un devāmies uz torni. Kādi plašumi!
Gribējām turpināt ceļu, sekojot sliedēm. Tieši šāds maršruts bija iezīmēts arī pie skatu torņa esošajā informācijas plakātā, bet mūsu plāns ātri vien izjuka. Nupat bijām sākuši doties gar sliedēm uz priekšu, kad pa tām tuvojās jocīga paskata braucamrīks. Tajā sēdēja nikni onkuļi, kuri mums kaut ko uzbrēca. Trokšņa dēļ gan īsti nesapratām, ko viņi teica, bet skaidrs bija viens, teiktais sākās ar priedēkli “ne”. Vai nu “nedodieties tālāk” vai “nekur netiksiet”. Ņemot vērā viņu negantumu un to, ka bijām teritorijā, kurā atrasties aizliegts, sapratām, ka ceļa turpināšana pa sliedēm varētu nebūt tā labākā doma. Ja mums būt neierobežots daudzums laika, tad varētu izmēģināt laimi, bet tā kā pēcpusdienā bija jānokļūst Strenčos, tad nebūtu gudri riskēt nonākt punktā, kur mums kāds sapīcis kūdras racējs liktu griezties atpakaļ. Tā nu devāmies uz auto pa to pašu maršrutu, pa kur atnācām. Bet nekāda vaina, pavērās cita perspektīva uz jau redzētām ainavām.
Iesaku doties uz Sedas purvu tad, kad laiks ir kā jūra un var brīvi klaiņot pa visām iespējamām takām un sliedēm!
Pēc purva nelaidām garām iespēju aplūkot arī pašu Sedas pilsētu, Staļina klasicisma stila paraugu. Iebraucot pilsētā, mūs uzreiz pārņēma sirreāla izjūta. Vienādās mājas radīja filmas uzņemšanas laukuma atmosfēru. Šķita, ka tūlīt, tūlīt no stūra izlēks kāds padomju filmu varonis. Pilsētas apskatei nevajag ilgu laiku, jo diži daudz vairāk par iespaidīgo kultūras namu ar zvaigzni priekšējā fasādē, pareizticīgo baznīcu un Miera ielas apbūvi nemaz nav redzams. Protams, interesanti pievērst uzmanību arī dažādām detaļām, piemēram, ielu nosaukumiem, kā arī parastām privātmājām, no kurām dažas atgādina Ukrainas lauku reģionos redzēto. Seda nav liela, bet to aplūkot ir vērts, jo nevienu citu tik neparastas noskaņas bagātu apdzīvoto vietu Latvijā nemaz nezinu. Te pat jāpiebilst – nonākot Sedā, šķita, ka vairs neesam Latvijā. Ceļojums laikā un telpā.
Man gribas teikt, ka Seda un Sedas purvs ir divas ļoti specifiskas vietas. Vai piemērotas jebkurai gaumei? Droši vien, ka nē. Purvs patiks tiem, kurus fascinē dabas un industriālās ainavas apvienojums, kā arī vēstures atliekas. Seda ies pie sirds tiem, kuriem gribas izbaudīt ceļošanu laika mašīnā un nonākt padomju laikos vai kādas slāvu mazpilsētas viducī. Īsāk sakot, Seda un Sedas purvs jāaplūko visiem, kuri meklē kaut ko neparastu un ar īpašu, citur neatrodamu garšu!
