Pirms uz pāris mēnešiem dodos prom no Latvijas, gribas pielikt punktu Rīgas jūras līcim. Nenoiets palicis vēl pēdējais posms no Ķesterciema līdz Kauguriem mazliet vairāk kā 30 km garumā.
Tā nu atkal ar veco klases biedru Ilmāru plkst. 07:30 sēdāmies autobusā un braucām uz Ķesterciema pusi. Izlecām laukā pieturā “Albatross”, kur pagājušajā reizē ilgi gaidījām autobusu uz Rīgu, un varējām turpināt pārgājienu precīzi no tās pašas vietas, kur iepriekš beidzām.
Posms Ķesterciems – Kauguri šķita daudz civilizētāks par pārējiem Kurzemes piekrastes līča posmiem. Relatīvi bieži ir dažādi ciemi, salīdzinoši daudz atpūtnieku un pastaigās devušos cilvēku arī starp ciemiem. Var jau būt, ka pie vainas siltā un saulainā diena. Es pat teiktu, ka brīžiem civilizācijas likās par daudz. Šis posms ir jauks, ja gribas iet gar jūru, bet ik pa laikam apskatīt ciemus, nopirkt kādu saldējumu, kūpinātu zivi vai izbaudīt citus civilizācijas labumus. Ja gribas būt vienam pašam pie dabas, tad jāmeklē cits piekrastes posms. Vismaz vasarā. Tiesa, šajā posmā ir gana daudz apskates objektu - Plieņciema baltā kāpa, Ragaciema bāka, Lapmežciema mols, senas laivu būdas (kuras gan mēs netīšām palaidām garām) un citi. Kā jau tas ir visā Kurzemes piekrastē, arī šeit krasts pilns ar laivām, enkuriem un tīkliem. Ragaciemā aizgājām uz kapiem, lai sameklētu Imanta Ziedoņa atdusas vietu. Biju iztēlojusies, ka tur būs tāda pavisam mazmazītiņa lauku kapsēta, kur Ziedoņa kaps redzams jau pa gabalu, bet – nekā! Diezgan palieli kapi. Kad jau atmetu cerības atrast Ziedoņa kapu, pakalnā pamanījām dzirnakmeni. Tur jau tas ir! Ļoti gaumīgs, latvisks un ziedonisks piemineklis – melna plāksne ar Ziedoņa parakstu un dzirnakmens. Vienkārši un skaisti.
No Ķesterciema līdz Kauguriem liedags ir caurmērā smilšains, pa akmeņiem nav jālēkā, cauri niedrēm arī nav jālaužas. Maršruta sākumdaļā bija jauks, zaļš stāvkrasts, kurā ik pa brīdim veda koka trepītes. Jauka vieta piknikam – priežu meža ēna un brīnišķīgs skats uz jūras plašumiem. Lapmežciema tuvumā bija neliels posms, kur nācās ložņāt cauri krūmiem un bradāt pa slidenām ūdenszāļu kaudzēm, jo liedags bija ļoti, ļoti šaurs. Ik pa laikam ceļu aizšķērsoja pāris upītes, bet tām varēja vai nu pārlēkt pāri, vai nu pārbrist pāri, noaujot apavus, vai arī atrast tiltiņu. Kopumā šo var nosaukt par viegli ejamu maršrutu brīžiem, kad gribas mazliet pabūt pie dabas, bet negribas būt tālu, tālu prom no civilizācijas. Visnotaļ pieņemams balanss.
Tuvojoties Kauguriem, civilizācijas palika arvien vairāk. Uzradās arī šausmīgās pludmales kafejnīcas ar skaļo mūziku (lasīt: troksni). Kāpēc, nu kāpēc cilvēkiem vajag apšaubāmas kvalitātes mūziku, ja ir pieejama daudz skaistāka un kvalitatīvāka mūzika – viļņu, kaiju un vēja radītā simfonija?
Sasniedzām Kaugurus, un devāmies uz Rīgas šosejas pusi, kur atradām pieturu un sākām gaidīt autobusu. Talsu autobuss pabrauca garām, šoferis pamāja, ka viņš te nestājas. Skaidrs, tātad uz starppilsētu autobusiem nav ko cerēt. Biju noskaidrojusi, ka diezgan bieži no Slokas stacijas brauc mikroautobusi Sloka – Rīga, gaidījām kādu no tiem. Bet pēc 20 minūšu gaidīšanas nācās secināt, ka arī tie šeit nekursē. Vai šī pieturvieta uzstādīta tikai smukuma pēc? Gājām dziļāk Slokā uz paralēlo ielu. Tur izdevās notvert mikroautobusu, kas brauc uz Rīgu.
Ai, atkal nomocīju savu pārgājiena biedru, cik nelāgi… Man tā bieži gadās. Bet no otras puses – cilvēki taču zina, kam viņi piekrīt, vai ne? It sevišķi, ja piekrīt pārgājienam ar Solveigu, he, he, he.
Nu re, un arī visa Rīgas jūras līča piekraste no Kolkas raga līdz pat Igaunijas robežai Ainažos tagad ir nostaigāta!
