Brokastīs pie širčoja beidzot īsts, paštaisīts sviests! Neesmu baigā sviesta ēdāja, bet jauki, ka vismaz uz kādu brīdi margarīns ir pazudis. Lai gan vispār jau priecājos, ka Momo pienu lieto kefīra, nevis sviesta gatavošanai.
Pēc brokastīm smalcinām vakar apstrādātās saknes, bet tad atgriežamies Šittaunā – sakaltušie sūdi jākrāmē no jumta atpakaļ kūtī. Ar Adri sūdus cauri atverei jumtā padodam uz leju, kur Farangisa un Zevara tos krāmē kūtī gar sienu. Zem kāda sūda satieku savu pirmo Tadžikistānas skorpionu!! Par laimi tas ir dikti maziņš.
Vēlāk Adri dodas pusdienām gatavot ungāru lečo, bet es ķeros klāt mežrozīšu augļu apstrādei – jānoņem zaļie kātiņi un galiņi. Pusdienās tadžiki par lečo smejas, ka tie jau esot tādi kā karsti salāti. Vēlāk ar Adri priecājamies, ka tagad esam “drošībā” – mūsu gatavotie Eiropas ēdieni viņiem šķiet pārāk dīvaini, tāpēc Momo varbūt vairs necentīsies mūs ievilkt virtuves darbos. Cerams.
Paralēli mežrozīšu apstrādei ar rokām mazgāju veļu. Secinu, ka tā drēbes top tīrākas un smaržīgākas, nekā vecajā veļas mašīnā. Tā kā patlaban norit visādi remontdarbi, tad koridorā nav aizkara, aiz kura izžaut apakšveļu. Prasu Zevarai, kur labāk izkārt apakšveļu, lai netīšām nepaveicu kādu kulturāli nepieņemamu noziegumu. Viņa saka, ka varu droši kārt pagalmā uz lielās veļas auklas, bet paslēpt zem lakata. Šo es nudien nesaprotu – kas gan tik nosodāms tīrā apakšveļā? Un piedevām – tikai sieviešu. Vīriešu apakšbikses gan var vēsā mierā plivināties vējā. Diezgan muļķīga sajūta, slēpjot apakšveļu zem lakata…
Kucēni sākuši vaukšķēt! Kad kāds pieiet pie būdas – rej! Diemžēl viens no kucēniem pazudis… Varbūt kāds ērglis aizstiepis skaļo pīkstuli?
Šovakar ir atvadu vakariņas no Zevaras, jo rīt viņa dosies atpakaļ uz Dušanbe. Ēdam kādu ļoti treknu ēdienu ширфатир – kaut kas līdzīgs lavašam ir saplacināts gabalos, izmērcēts pienā, sviestā, utt. Pirmās karotes – garšīgi, bet pēc tam – pārāk trekni. Bonusā arī kūka ar treknu krēmu. Uhhh.