Plkst. 05:30 zvana modinātājs. Ak, tik jauki čučēt teltī, kad fonā šalc jūra un lēnām sāk aust saulīte! Ņemot vērā, ka šodien jūtos absolūti lieliski, tad mana vakardienas stratēģija ar biežajām, bet īsajām staipīšanās, muskuļu masēšanas un uzkodu pauzītēm ir izrādījusies iedarbīga.
Pabrokastoju, sataisos, novācu telti un plkst. 06:15 dodos pretī rīta saulei. Cik fantastisks noskaņojums! Izskatās, ka visi negaisa padebeši palikuši aiz muguras.
Skat, pat pēc liela noguruma pietiek tikai ar sešām stundām miega, lai atkal justos šprauns, ja vien tas ir kvalitatīvs miegs svaigā gaisā!
Pēc piecdesmit astoņām minūtēm sasniedzu vietu, kur saprotu – tālumā mani sagaida Irbes ieteka jūrā, tāpēc uzreiz šauju pāri kāpām, lai nav jāiet lieks līkums. Tiesa, drīz vien saprotu, ka es jau esmu paguvusi noiet lieku gabalu, jo Irbe met pamatīgu loku atpakaļ. Reāli sanāk, ka visu to gabalu, ko šorīt priecīgi nošpegoju pa liedagu, tagad nākas vilkties atpakaļ pa meža ceļu. Jā, es jau iepriekš zināju, ka Irbes upi pie tās ietekas jūrā pārbrist nav iespējams, tikpat labi varētu mēģināt pārbrist Gauju, bet es rēķinājos ar to, ka no liedaga būs redzams kartē iezīmētais meža celiņš, kas izved vietā, kur sākas upes līkums. Protams, realitātē šis celiņš nebija manāms. Parastā dienā mazliet papukotos par lieki mērojamiem kilometriem un viss, bet šodienai man bija precīzi sarēķināts laiks, lai pagūtu nokļūt Mazirbē ap plkst. 11:00, kad tur ierodas Laura. Irbes upe iegriež pamatīgu robu manā laika plānojumā. Neko darīt. Kad beidzot ceļš pagriežas uz šosejas pusi, paveras pavisam neredzēta ainava, šķiet, ka esmu nonākusi citā klimatiskajā zonā! Viss tāds brūns, vientulīgs.
Vispār Irbes upe kalpo par labu alegoriju dzīvei – lai tiktu uz priekšu, dažkārt nākas pakāpties atpakaļ.
Tā jau viss būtu labi, tikai… laiks nepielūdzami skrien uz priekšu, un līst, līst, līst. Jā, nez no kurienes tomēr savilkušies lietus padebeši.
Pēc divām stundām un divdesmit minūtēm kopš brīža, kad pametu telts vietu, beidzot esmu sasniegusi šoseju. Spītējot lietum, turpinu apņēmīgi soļot uz priekšu.
Pēc kādām divdesmit minūtēm piebremzē no aizmugures braucoša mašīna. Tajā sēž divi vīri. Tici vai nē, bet pie stūres iekārtojies tas pats zvejnieks, ar kuru vakar liedagā izvērtās neliela saruna, un kurš bija tik ļoti izbrīnīts par manu vēlmi špegot tik lielu gabalu.
Zvejnieks: “Oo, jau līdz šejienei nokļuvi?”
Es: “Nu jā!”
Zvejnieks: “Kur tu nakšņoji?”
Es: “Kāpās.”
Zvejnieks: “Vilkus nedzirdēji?”
Es: “Ha, ha, ko? Nē.”
Zvejnieks: “Tu uz Kolku?”
Es: “Jā.”
Zvejnieks: “Varam aizvest! Atradīsim mašīnā vietu!”
Es: “Liels paldies par piedāvājumu, bet gribu tur nokļūt ar kājām!”
Tā lūk.
Ik pa laikam uznāk kārtīga lietusgāze. Kājas jau sen sandelēs izmirkušas. Jūtu, kā lēnā garā uz pēdapakšām sāk veidoties arvien jaunas un jaunas tulznas.
Esmu maksimālā tempā bliezusi kādas trīs stundas, kad enerģijas līmenis ir pagalam zems. Uz mirkli piestāju, vienā rāvienā apriju paciņu ar šerbertiem un nesos tālāk. Laika trūkuma un nemitīgā lietus dēļ nesanāk piekopt vakardienas stratēģiju ar mazajām pauzītēm. Droši vien rīt jutīšu sekas.
Pēc sešām stundām sasniedzu Mazirbi. Ir plkst. 12:23. Jā, Irbes upe visnotaļ pamatīgi izbojāja manu laika plānojumu. Laimīgā kārtā Laurai nebija iebildumu paslaistīties liedagā.
Ar visām savām tulznām burtiski iekliboju Mazirbes pludmalē, bet Lauru nekur neredzu. Gribu viņai zvanīt, bet ieraugu, ka man nav zonas. Pagrozos šurp turpu, līdz zonu atrodu. Lai gan vēl pavisam nesen ar Lauru sarakstījāmies, tagad izrādās, ka arī viņa ir izčāpojusi ārā no zonas. Aizsūtu ziņu, ka esmu Mazirbes kāpās pie izbijuša mola un ceru, ka drīz viņa tiks pie zonas. Gribu izmantot laiku kāju masāžai, bet pat kāpās pie zemes pūš tāds vējš, ka smiltis lido burtiski horizontāli. Negribu dabūt pilnas acis smilšu, tāpēc no masāžas vai atlaišanās guleniski nākas atteikties. Vienīgais, ko tomēr izdaru – slapjās sandeles un zeķes nomainu pret pēdējo sauso zeķu pāri un botām.
Paiet teju stunda, līdz beidzot izdodas sazināties un vienai otru atrast! Tā nu plkst. 13:23 kopīgi dodamies ceļā. Es – tulznu dēļ knapi klibodama, bet Laura – šprauna un spēkiem pilna. Laura piedāvā palikt tepat, izbaudīt jūru, izpļāpāties un ar vakara autobusu doties uz Rīgu, bet es esmu cieši nolēmusi sasniegt Kolku. Par spīti visam, tulznām, piekusušiem un neizmasētiem muskuļiem, lietum. Kaut rāpus, bet Kolku sasniegšu!
Šodien daba plosās ne pa jokam. Daudzas reizes skrienam mežā slēpties no lietus. Vienā reizē lietus gāž tik stipri, ka visa apkārtne šķiet balta. Pavisam tuvu dārd pērkons un zibeņo.
Vējš kļūst arvien spēcīgāks un spēcīgāks.
Lai gan ausīs skaļi auro vētra, tomēr izdodas jauki izpļāpāties, kas pēc vakardienas, ko pavadīju vienatnē, ir jo īpaši patīkami.
Ik pa laikam sasniedzam upītes, kas sausām kājām nav pārlecamas. Nekas cits neatliek, kā aut kājas basas.
Brīžiem uzmācas sajūta, ka lietus dēļ mēs vairāk skraidām mežā iekšā ārā, nekā reāli dodamies uz priekšu.
Tā vien liekas, ka šodien debesis ar zemi jaucas kopā un padebeši pārplīsuši pušu. Tādu dabas stihiju sen neesmu redzējusi. Ja vispār jebkad esmu. Mazliet baisi, bet vienlaikus arī tik ļoti, ļoti skaisti!
Drīz vējš kļuvis tik stiprs, ka drošāk šķiet palikt kāpu zonā, nekā līst mežā un riskēt dabūt pa kaklu ar kādu atlūzušu zaru.
Liels ir mans prieks, kad beidzot ieraugām Kolkas apkaimes stāvkrastus, un kaut kur tālu, tālu jūrā pēc mirkļa parādās arī Kolkas bāka. Galamērķis ir tuvu!
Tuvojoties ragam arī laikapstākļi paliek mīlīgāki. Vējš gan joprojām tāds, ka pūš no kātiem nost, bet vismaz vairs nelīst. Starp citu, cik gan ļoti mums paveicies, ka vējš vismaz pūš vajadzīgajā virzienā! Ja būtu jāiet pret šo vēju, tad vajadzētu kādu nedēļu, lai sasniegtu Kolku, ja ne vairāk.
Pat nezināju, ka Latvijā novērojamas tik skaistas smilšu vētras, kādu mums izdodas piedzīvot Kolkā! Pasaka!
Šodien ceļā esmu pavadījusi trīspadsmit stundas un divdesmit sešas minūtes. Kad plkst. 19:40 esam sasniegušas pašu Kolkas ragu, man ir pat grūti to aptvert. Pirmkārt, jā, par spīti visām tulznām man tomēr izdevās noiet teju 100 km garo distanci no Ventspils līdz Kolkai divas dienās!! Otrkārt, ar šo es pavisam oficiāli varu teikt, ka nu esmu nostaigājusi gar visu Latvijas jūras piekrasti! Fantastiska pieredze, ko novēlu katram.
Kamēr priecējam acis ar līča un Dižjūras viļņu šķelšanos, spoži uzspīd saulīte un parādās varavīksne. Skaistam pārgājiena noslēgumam, tā teikt.
Dodamies uz Kolkas raga informācijas centru, kur sevi palutinām ar karstu kakao. Mmm, ko gan vēl var vēlēties?
Tā kā čammāšanās ar Irbes loka apiešanu ieviesa neparedzētas izmaiņas manā laika plānā, tad esam nokavējušas vakara autobusu uz Rīgu. Laimīgā kārtā Lauras tētis, izmetot līkumu no laukiem Dundagā, ir ar mieru mūs savākt un aizvest uz Rīgu. Cik jauki, paldies! Tiesa, bija uzradušies arī pāris citi varianti, par kuriem arī paldies! Redz, viss vienmēr atrisinās. Tā vai citādi.
Tik ļoti forši viena pārgājiena ietvaros izbaudīt divas dažādas iešanas pieredzes – absolūtā vienatnē un kopā ar senu draudzeni. Pilnīgi atšķirīgas, bet vienlīdz vērtīgas un skaistas pieredzes. Paldies!
