Interneta plašumi ziņo, ka Peipusa krastos saradušies ledus krāvumi. Jāsteidz lūkot!
Kamēr pārložņāju pāri visādām sniega kaudzēm jau tepat Tartu, iebrāžos autoostā pavisam neilgi pirms autobusa. Mans baltiešu bariņš jau gaida – divi latvieši Līga un Arvis un latviski runājoša lietuviete Milda. Pārgājiens Baltijas noskaņās. Interesanti, ka ar Līgu un Arvi iepazināmies pirms 5 gadiem viena pasākuma ietvaros Rīgā, visu šo laiku praktiski nebijām sazinājušies, bet tagad atkal satikāmies Tartu. Cik gan maza ir pasaule! Vai vismaz Baltija.
Plkst. 09:50 izbraucam no Tartu. Autobusā smejamies un līksmojam, noteikti esam visskaļākie pasažieri. Kāda igauniete priecājas par mums un saka, ka mēs esam forši, ne tā kā tie pārējie popkorni. Nu tā vismaz Milda vēlāk pārtulko. Interesants salīdzinājums. Ha, ha, diez vai tie “pārējie popkorni” arī domā, ka mēs esam forši, vai arī nevar sagaidīt, kad izkāpsim laukā? Ilgi jāciešas viņiem nav, jau plkst. 10:38 izlecam ciemā ar nosaukumu Varnja. Starp citu, šis brauciens bija bez maksas kā lielākā daļa braucienu reģiona ietvaros.
Dodamies uz Peipusu! Tur jau tas mūs gaida, ledus segas un zilzaļu kluču klāts! Līdz Krievijai gluži nevarētu aizkātot, ledus tik tālu nestiepjas, un pie horizonta vīd zila ūdens strīpa, tomēr ledus izskatās gana stabils un pārgājienam piemērots. Tomēr soļot pa ledu uz dullo īsti negribas, tāpēc sekojam kāda braucamā ievilktām sliedēm. Skaidrs, ka sliežu transportam braukšana bija daudz drošāka, nekā gājējiem, bet sliede vienalga dod zināmu drošības sajūtu. Absolūti sirreāls gājiens – visapkārt viens vienīgs baltums. Turklāt mēs taču ejam pa ezeru! “Krūmiņi” arī visnotaļ interesanti – niedres.
Mums sagribas aiziet līdz ledus krāvumiem, tāpēc nākas novirzīties no sliedes. Sekojam iemītai taciņai. Taciņa gan kādā brīdī beidzas. Laikam ne bez iemesla – Līga ielūzt ar vienu kāju ūdenī. It kā nekas traks – tur ir dubultais dibens, un pēc 40 cm ūdens ir nākamais ledus slānis, bet kāja slapja. Saprotam, ka ledus krāvumu aplūkošana tuvplānā nav tā labākā ideja un atgriežamies pie sliedes. Skaisti tie ledus krāvumi gan ir – ledus tāds zilzaļš kā veco laiku stikla pudeļu apakšas! Kad sliede beidzas un met loku atpakaļ, izlemjam turpmāko gājienu turpināt pa lauku ceļu, kas vijas cauri ciematiem.
Tā nonākam pavisam citā pasaulē, kas nav mazāk sirreāla – ap Peipusu saceltajos ciematiņos caurmērā dzīvo krievu vecticībnieki, ko arī visnotaļ uzskatāmi parāda arhitektūra – krāsainas mājeles, visādas dekorācijas no vecām riepām un citi brīnumi, piemēram, sēta no slēpēm. Īsts slāvu kolorīts! Kļūst grūti noticēt, ka joprojām atrodamies Igaunijā. Tā nu soļojam un priecējam acis ar šarmanti slāvisko stilu. Kādi fantastiski ciemati!
Tuvojas pusdienlaiks un meklējam vietu piknikam. Izlemjam atkal uzkāpt uz Peipusa. Pa ceļam krastmalā pamanām soliņu, gribam pa tiešo uzkāpt krastā, un Līga atkārtoti ielūzt un izmērcē otru kāju. Lai viņa pagūtu sasildīties, pikniku pārceļam uz vēlāku laiku un turpinām soļot.
Sasniedzam veikalu, kurā valda absolūta vientulība. Jau pāris minūšu laikā piemetas depresīva sajūta, nespēju iztēloties, kā pārdevējai ir tur strādāt visu dienu – ne viena cilvēka, vien skaļi dūcošs ventilators. Bet mums par lielu prieku veikala ārpusē ir piknika galds ar soliņiem. Tieši zem eglītes. Līga iepriekš smējās, ka būtu jauki piknikot zem eglītes. Lūk! Vispār šodien tāda maģiska diena, un viss teiktais tādā vai citādā veidā piepildās.
Tālāk turpinām čāpot pa sniegotiem lauku ceļiem. Un atkal pavisam sirreāli – šķiet, ka viss ceļš un ziemas pasaka pieder mums vieniem pašiem. Cik neaprakstāmi skaista ziema un Igaunijas āres! Un cik dažādi baltā un pelēkā toņi! Burvīgi!
Kad nonākam Alatskivi, līdz autobusam ir gana daudz laika, lai izmestu loku gar pili un tās parka lapenītē ieturētu mazu pikniku. Esam nočāpojuši ap 20 km, un plkst. 16:40 kāpjam autobusā uz Tartu.
Lūk, izcila diena, kas nemaksāja pilnīgi neko! Laimi tiešām nevar nopirkt. Šis noteikti bija viens no foršākajiem īsajiem pārgājieniem, jo tika redzēts tik daudz – gan sirreāls gājiens pa ezeru, gan slāvu kolorīts un mīlīgi ciemati, gan sniegoti lauki un ceļš mums vieniem. Un noslēgumā – pils. Turklāt tas viss absolūti fantastiskā un jestrā kompānijā. Iespaidiem un smiekliem bagāta diena. Ko vēl pilnai laimei vajag?
