Domā, ka pavadīt nakti zem zvaigžņotas debess aprīļa vidū ir auksti? Kādas muļķības, ja ir labs guļammaiss, nekādu problēmu! Tas nekas, ka no rīta ūdens pudelēs sasalis ledū… Tāds jauki laisks rīta iesākums. Lēnā garā izlienam no guļammaisiem, Valdis no jauna iekur ugunskuru, uzvārām upes ūdens tēju, apēdam Valda dzimšanas dienas kūku, sapakojamies, un uzsākam otro pārgājiena daļu.
Mūsu četrkājainais draugs, nu jau nodēvēts par Džeri, pa nakti nekur nav pazudis. Šķiet, ka viņa dauzonīgajai dabai šāds vārds tīri labi piestāv.
Šīs dienas maršruts ir manāmi brikšņaināks par vakardienu, par ko man liels prieks. Daudzas reizes nākas šķērsot arī dažādas Abavas pieteciņas, veiksmīgi tiekam tām pāri ar sausām kājām.
Abi puiši aizraujas ar peldēšanu dažādos gadalaikos, arī šodiena nav izņēmums. Pēc savas pavasarīgās peldes viņi tik jūsmīgi izsakās par enerģijas pieplūdumu un labsajūtu, ka arī es izlemju izmēģināt aprīļa dzestros ūdeņus. Tā kā man nepatīk peldēt vietās, kur nejūtu dibenu, bet šeit upes krasts ir visnotaļ stāvs, tad tikai kārtīgi iemērcos ūdenī un rāpjos atpakaļ krastā. Bet nudien, puišiem taisnība – sajūta pēc tam ir fantastiska! Nu ko, peldsezona nosacīti atklāta, peldēt gluži nepeldēju, bet ūdenī kārtīgi ielīdu.
Turpinām ceļu cauri brikšņainajiem un mazliet purvainajiem Abavas krastiem. Kādā brīdī atrodam teju vai dinozaura kaulus, ko Džeris kāri metas grauzt.
Pēc kāda laika sasniedzam Zvejnieku tiltu, kas šķiet gluži vai nomests pļavas vidū, bet tādiem kājāmgājējiem kā mums tas ir varen parocīgs – varam nokļūt otrā Abavas krastā. Tur izpētām Kandavas Mācītājmuižu, iepazīstam Vecos Ozolājus, agrāko kandaviešu zaļumbaļļu vietu, ieturam pikniku un jožam uz autobusu.
Ja negribam nīkt līdz vakara autobusam, tad nokļūt pašā Kandavā vairs īsti nevaram paspēt, tāpēc autobusu paliekam gaidīt uz šosejas. Bet… ko darīt ar Džeri? Diezin vai pēc divu dienu pārgājiena un visādu ūdeņu šķērsošanas viņš spēs atrast mājupceļu… Uzrakstām zīmīti, kurā paskaidrojam, kur viņš mums pieklīda, ar lūgumu nogādāt viņu atpakaļ, ietinam maisiņā, un piesienam šo informāciju viņam pie siksnas. Cerams, ka labi cilvēki izlasīs un aizvedīs viņu mājās…
Tāds, lūk, riktīgi raibs un foršs divu dienu pārgājiens. Mazliet mākslas, mazliet lauku ceļu, mazliet brikšņu, spraukšanās alā, visādi apskates objekti, ugunskurs, nakšņošana zem klajas debess, nosacīta peldsezonas atklāšana, lieliska un jautra kompānija (par to liels paldies Valdim un Aināram). Ak, divas brīnišķīgas pavasara dienas! Un kā lai tagad piebremzē? Gribas turpināt spraukties cauri brikšņiem, klausīties putnos un nakšņot zem zvaigžņotas debess.
