Kopā ar Kristīnu esam ieplānojušas doties nepilnas trīs dienas garā pārgājienā gar jūras krastu. Soļosim posmā, kur saule riet virs mežu galiem, bet aust jūrā. Māsīcu pārgājiens. Tieši kātojot ar Kristīnu reiz senos laikos aizsākās mana mīlestība pret pārgājieniem. Šķiet, šis ir pirmais pārgājiens, kurā dodos bez konkrēta mērķa vai ieplānotas distances. Čāposim ar domu "cik gribēsim, tik iesim; kur gribēsim, tur sliesim telti". Protams, slinkums šādi varētu ņemt virsroku, taču ir bezgala jauki šad un tad nenesties pakaļ nez kādai kilometrāžai vai plānam, bet mazliet pačāpot, mazliet palūkoties priežu galotnēs, mazliet pavērot jūru un vienkārši baudīt. Dabu. Klusumu. Viļņu šalkas. Aidā!
Tā kā Rīgā valda pamatīga svelme, tad nolemju uz autoostu vizināties ar autobusu. Jāpietaupa spēki vēlākam laikam. Ak jel, pat neatceros, kad pēdējo reizi lietoju sabiedrisko transportu, par starppilsētu autobusiem nemaz nerunājot!
Kad izkāpju laukā pie tirgus un soļoju autoostas virzienā, mani pārņem sajūta, ka dodos piedzīvojumā! Liela soma, telts, guļammaiss, ko gan vēl vajag piedzīvojuma sajūtas notveršanai? Autoostā nokļūstu varen laicīgi. Visi soliņi ir gana pilni, tomēr man izdodas atrast brīvu vietiņu, kur varu piezemēties un nodoties cilvēku vērošanai.
Drīz vien uzrodas arī Kristīna. Man blakus nav brīvas vietas, tāpēc sanāk, ka runājam “caur” vienu onkuli, kurš sēž mums abām pa vidu. Laimīgā kārtā viņam drīz laiks sēsties autobusā uz Kuldīgu, kurp viņš piedāvā doties arī mums. Nē, nē, paldies, mēs brauksim uz Ragaciemu.
Iepriekš prātoju, diez vai šoferis ko teiks par manu milzīgo mugursomu, bet mistiskā kārtā tā paslīd garām viņa acīm nepamanīta. Vai varbūt pustukšajā autobusā viņu tas īpaši nesatrauc. Lai nu kā, prieks atgriezties starppilsētu autobusos! Man pietrūka autobusos noklausāmās apkārtējo cilvēku dīvainās sarunas. Tā, piemēram, šoreiz viena kundze pa telefonu stāsta savam sarunbiedram, ka drīz taču visu slēgšot ciet, un viņi no saviem Talsiem nekur nevarēšot izbraukt. Abas ar Kristīnu saskatāmies un sasmejamies. Sievietes sarunbiedrs klausules otrā galā viņu apgaismo, ka kāds viņai sastāstījis muļķības, uz ko viņa piekrītoši saka: “Jā, jā, tā laikam būs. Man jau likās, ka Roberts stāstīja tādas savādas lietas!”. Ak, Robert, Robert…
Pēc aptuveni stundas brauciena izkāpjam Ragaciemā. Saģērbjamies, ieziežamies ar pretsaules krēmu, vietējā bodē pārbaudu bez-piena saldējuma opcijas, bet neko prātīgu neatrodu, tāpēc nākas palikt bešā. Nedaudz pēc plkst. 15:00 dodamies uz jūras pusi. Pludmalē mani pārsteidz negaidīti lielais cilvēku skaits.
Ak, cik jauki būt pie jūras un doties ceļā! Turklāt dikti sen nekur nav iets divatā ar Kristīnu. Tālumā mūs sveicina gigantisks, balts mākonis. Nu gluži kā no japāņu multenītes “Laputa: Castle in the Sky”. Tiesa, tālāk vīd arī aizdomīgi tumši padebeši. Hmm, kā tā? Prognoze visās trīs dienās solīja saulainu un viegli mākoņainu laiku. Kādā brīdī nodārd pērkons. Un vēl pāris reizes. Nu nē! Redzams, ka tālumā riktīgi gāž. Izlemjam piesēst un paēst pusdienas, jo pastāv cerība, ka melnie negaisa mākoņi varētu slīpi aiziet iekšā mežā. Tieši tā arī notiek! Priecīgas un neizlijušas varam turpināt ceļu.
Kad sasniedzam nelielu upīti un nākas novilkt apavus, tālāk ceļu turpinu ar basām kājām. Ūdens ir pārsteidzoši silts. Pa īstam silts!
Plānojam noiet aptuveni trīspadsmit kilometrus līdz Apšuciemam. Kristīna sazvana divus kempingus Apšuciemā, bet neviens no tiem nepiedāvā dušu. Mums nav ne mazākās vēlmes izšķērdēt piecus eiro par pleķīti zemes kempingā bez dušas, tāpēc vienojamies iet līdz brīdim, kad Apšuciema civilizācija būs beigusies, un varēsim meklēt jauku vietu teltij.
Tagad uzradusies jauna rūpe – vēl viens lietus mākonis. Piesēžam cerībā, ka arī šo mākoni izdosies “aizsēdēt” prom, bet šoreiz mums nepaveicas, un drīz vien sāk līt. Kristīna atritina savu paklājiņu un sāk turēt mums virs galvām. Es saku: “Ko tu dari? Tev taču pēc tam uz tā būs jāguļ!”. Viņa: “Es taču gulēšu uz otras puses!”. Es: “Un kā tu iedomājies paklājiņu pēc lietus sarullēt tā, lai slapjā puse nesamērcētu sauso?”. Kristīna momentā kliedz: “Ņemam nost, ņemam nost!”. Viņai somā paslēpies lietusmētelis, tā nu paklājiņa vietā pāri savām galvām nostiepjam to un gaidām, kamēr lietus beigsies.
Pēc Apšuciema atrodam jauku vietu nakšņošanai kāpā pie mežiņa. Uzslienam telti un ejam peldēt. Jūrā plosās lieli viļņi, bet ūdens ir tik silts, ka nav ne mazāko grūtību tajā ielīst. Tik jauki plunčāties viļņos!
Vēlāk sēžām liedagā un ēdam vakariņas. Mūs ielenc trīs kaijas. Tās neganti brēc, ik pa laikam uzpūšas un trenkā viena otru. Gaida, ka barosim. Kā tad! Gaidiet veselas! Cerams, ka aiz atriebības mūs neapkakās. Kaijas ņemas tik skaļi, ka pat grūti dzirdēt viļņu šalkas. Kur ir izslavētais jūras miers?
Kad vakariņas atrodas mūsu vēderos un kaijas saprot, ka viņu cerības tikt pie vieglas maltītes ir zudušas, tās dodas tālāk, bet mēs varam baudīt vakara noskaņu. Zeltaina saule virs meža (jā, te saule riet virs meža!), miglā tīts horizonts, mmm…
***
Mana šodienas ēdienkarte:
1) pusdienas: lavašā ietīti dārzeņi un humuss, zīdkoka ogas un kaltēti banāni
2) vakariņas: 1 avokado, 2 rupjmaizes šķēles, 1 banāns, zīdkoka ogas un kaltēti banāni
Kommentare