Kad no rīta atgriežos no dušas, konstatēju, ka istabiņas elektroniskais durvju kods īsti nestrādā – uzspiežu pareizo ciparu kombināciju, bet durvis man bļauj pretī: “Neatļauta piekļuve!” Labi, ka Valdis ir istabā un var mani ielaist iekšā. Būtu parasta atslēga, nebūtu nekādu klapatu. Par mūsu vakardienas piedzīvojumiem lasi ŠEIT!
Soļojam uz Klaipēdas veco ostu, lai ar prāmi celtos pāri uz Smiltīni. Lai gan naktī neganti gāza lietus, izskatās, ka diena būs saulaina. Gaisa temperatūra gan nav pārāk iepriecinoša.
Pa ceļam satiekam ārzemnieku pāri, kuri mums prasa, uz kuru pusi meklējama vecpilsēta. Smieklīgi, jo arī paši šeit neesam nekādi vietējie, turklāt man kaklā karājas kamera, kas mūsu ceļotāju statusu, manuprāt, ļoti labi nodod. Vēlāk ostā ieraugām milzīgu kruīza kuģi. Varbūt viņi bija tikko nokāpuši no kuģa un centās ātri saorientēties pilsētā.
Tēmējam uz Smiltīnes prāmi, kas no Klaipēdas vecās ostas atiet plkst. 09:30. Esam ieradušies laicīgi. Uzkāpjam uz ostas nama jumta. Tur iekārtota burvīga terase pirmā stāva kafejnīcai. Jauka vietiņa, kur vērot prāmju kustību, kaiju dejas un tvert ostas atmosfēru. Skatāmies, kā mūsu prāmis peld šurp no pretējā krasta.
Brauciens ar prāmi paskrien tik ātri, ka pat nemanām. Šķiet – abrakadabra! – un jau esam tikuši pāri ūdenim. Soļojam uz Lietuvas Jūras muzeju (Lithuanian Sea Museum). Trakoti vējaina un auksta diena. Gaiss mazliet ož pēc gāzes, šķiet, ka smaka nāk no industriālās ostas puses, kur noris preču pārkraušanas darbi. Muzeja brīvdabas ekspozīcijas etnogrāfisko mājiņu apskati atliekam uz vēlāku laiku, jo pagaidām viss vēl ir ciet. Muzejs veras vaļā vien plkst. 10:30. Kamēr gaidām kases atvēršanās mirkli, mūs izklaidē pelikāni.
Lietuvas Jūras muzeja un Delfinārija apmeklējumu speciāli ieplānoju 1. septembrī, jo šajā dienā vasaras sezonas cenas nomainās uz ziemas sezonas cenām – 26 eiro vietā katrs samaksājam tikai 16 eiro. Tiesa, ziemas sezonai ir kāds mīnuss – delfīnu un jūras lauvu šovs notiek vien divreiz dienā plkst. 12:00 un plkst. 15:00. Stipri šaubos, ka mēs muzejā pavadīsim vairāk nekā četras stundas laika, tāpēc iegādājos biļetes uz agrāko šovu. No bērnības palicis atmiņā, ka Jūras muzejā ir pingvīni, roņi un pāris veci enkuri. Tad jau tieši uz delfīnu šova laiku būsim muzeju apskatījuši! Drošības labad pajautāju kasierei, vai pēc šova varēsim atgriezties muzejā, ja nu tomēr nebūsim paguvuši to aplūkot. Izrādās, ka nē. Tas nu gan ir muļķīgi!
Apskatām pirmo ekspozīciju, kas ierīkota nocietinājuma mūrī, bet tad mūs sagaida jestrie pingvīni. Tik smieklīgi zvēriņi! Lielākā daļa satupuši uz saliņas. Pārītis stāv un blenž sienā. Diži gudri šie radījumi neizskatās. Kad pļūta, tad paceļ asti gaisā un izlaiž spēcīgu strūklu. Divi ņemas pa ūdeni. Pamanām, ka arī trešais pingvīns apsver domu par peldēšanos. Tas ilgi šūpojas, līdz beidzot ar plunkšķi ieveļas ūdenī. Blakus baseinā plunčājas roņi. Valdis sajūsminās par viņu prasmi plaši izplest un cieši sakļaut nāsis. Smejos, ka roņu degunu vērošana ir mana mīļākā nodarbe Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Šis process nudien izskatās ārkārtīgi amizanti!
Pats akvārijs ir slēgts. Pie sevis nodomāju, ka tas ir tālab, ka vēl ir salīdzinoši silts un visi zvēriņi aplūkojami ārā. Dodamies iepazīt citas ekspozīcijas. Mani sagaida pamatīgs pārsteigums – cietokšņa dzīlēs slēpjas neskaitāmas interaktīvas ekspozīcijas! Kā gan šī vieta ir attīstījusies un modernizējusies! Muzejā ir iespēja pielaikot virtuālas jūras vilku uniformas, pamāt ar roku un sevi nofotografēt, bet pēcāk attēlu saņemt e-pastā. Tāpat te var uzkāpt uz kuģa klāja un izbaudīt, cik traki vētrā spēj šūpoties kuģis. Jūras muzejs saviem apmeklētājiem piedāvā ieklausīties un ielūkoties neskaitāmos ar jūrniecības tēmu saistītos stāstos. Ar spēles palīdzību iespējams noskaidrot, vai tu spētu izdzīvot kuģa katastrofā. Laiks paskrien nemanot. Drīz jau jādodas uz delfīnu šovu! Valdis vēl aizjož vērot roņus, bet es dodos iemest aci nākamajā ekspozīcijā. Kad iznāku laukā, Valdis aizgājis pie cita baseina. Viņš man sauc: “Solveiga, nāc šurp!” Tur krastā kā varens baļķis izgūlies milzīgs, milzīgs jūras lauva. Oho! Šos zvēriņus atceros kā daudz spraunākus radījumus.
Kad grasāmies pamest muzeja teritoriju, pamanām, ka akvārija durvis tagad ir plaši atvērtas. Ielūkojamies iekšā – jopcik, cik te vēl daudz skatāmā! Neko darīt, pēc delfīnu šova būs jāatgriežas muzejā pat tad, ja nāksies pirkt jaunu biļeti. Par to domāsim vēlāk, bet tagad steidzamies uz šovu. Mums tikušas biļetes ceturtajā rindā tieši pa vidu. Manuprāt, ideālas vietas. Šovs sākas ar audiovizuālu ievadu, kurā tiek stāstīts par delfīniem. Teksts skan lietuviešu valodā, bet uz ekrāna tiek rādīts tulkojums angļu, krievu un zīmju valodā. Pēcāk izglītojošais stāstījums pāraug poētiskā vēstījumā no maza delfīniņa perspektīvas. Kad baseinā sāk virpuļot dzīvi delfīni, kļūst pagrūti izsekot līdzi gan teksta tulkojumam, gan delfīnu priekšnesumam. Lai nu kā, man ļoti patīk, ka šovs papildināts ar šo audiovizuālo vēstījumu, kas visu priekšnesumu apvieno stāstā. Pa vidu ir sadaļa, kas veltīta vides piesārņojuma problēmai. Prieks, ka izklaidējošais pasākums ieguvis arī izglītojošu funkciju.
Ak, delfīni! Tik mīlīgi! Visas četrdesmit minūtes sēžu ar platu smaidu sejā. Triki saglabājušies tie paši vecie, bet ir lietas, kas no jauna nav jāizgudro. Delfīni virpuļo, lec, šļakstās, glezno, mētā bumbiņas, lido cauri riņķiem, plaukšķina, dzied korī. Burvīgi! Kādā brīdī stafeti pārņem jūras lauvas. Tās kā parasti vairāk tendētas uz zivīm, nevis rotaļām. Mazākais jūras lauva dabū zivi un nozūd ūdenī, ha, ha. Rēcīgi zvēriņi. Pēc tam atkal atgriežas delfīni. Tuvojoties šova kulminācijai, delfīni tā šļakstās, ka ūdens uzlīst virsū ne tikai pašās pirmajās rindās sēdošajiem, bet pat mums! Izskatās, ka delfīniem visi triki sagādā patiesu prieku un viņi par savas dzīves misiju uzskata rotaļāšanos. Iepriekš baidījos, vai delfīnu un jūras lauvu šovs man joprojām patiks tikpat ļoti kā bērnībā. Secinu, ka vilšanās te nav iespējama. Šī ir īstā vieta, kur gūt tīru, patiesu prieku un no sejas nenoejošu smaidu.
Pēcāk ilgi stāvam un vērojam delfīnus caur baseina stikla sienu. Interesanti, ka lielākā daļa dod priekšroku peldēšanai ar punci uz augšu. Kāpēc tā? Mūsu uzmanību piesaista kāda delfīnu trijotne, kurā divi no delfīniem visu laiku vizinās viens uz otra. Delverīgi, bet ārkārtīgi gudri zvēriņi. Un ļoti fascinējoši. Šķiet, es te varētu nostāvēt visu dienu un man neapniktu vērot delfīnus. Kad Valdim pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem beidzot izdodas mani atraut no delfīnu vērošanas, dodamies ārā apēst savas līdzpaņemtās pusdienas un apspriest taktiku, kādā mēģināt iekļūt atpakaļ muzejā. Mans ierosinājums ir izlikties par nezinīšiem, neskatoties uz to, ka biļetei otrā pusē melns uz balta rakstīts, ka ar šo biļeti muzejā var ieiet tikai vienu reizi. Varbūt paveiksies ar jauku un saprotošu darbinieku.
Apņēmīgi soļojam uz Jūras muzeja ieejas pusi. Sniedzu biļešu kontrolierei mūsu biļetes. Viņa noskenē vienu, noskenē otru, paskatās aparāta ekrānā un tad prasa: “Jūs jau no rīta te bijāt, vai ne?” Mēs godīgi atbildam: “Jā, bet mums bija jāsteidzas uz delfīnu šovu, tāpēc nepaguvām aplūkot visu muzeju.” Viņa skaidro: “Bet ar šīm biļetēm ieeja paredzēta tikai vienu reizi!” Es tā bēdīgi bilstu: “Bet mēs iepriekš nepaspējām visu apskatīt, jo negaidījām, ka muzejs ir tik liels. Tiešām nevaram?” Un biļešu tante klusi atbild: “Nu labi, ejiet, ejiet!” Re, kā mums noveicās ar jauku tanti! Paldies! Šādu gājienu mēģināju dabūt cauri tikai tāpēc, ka man nešķiet godīgi, ka šeit nevar staigāt turpu šurpu. Būtu tikai loģiski, ka cilvēki var brīvi pavadīt visu dienu, lēnā garā iepazīstot muzeju, aizejot uz šovu, atgriežoties un turpinot muzeja apskati.
Paspējam tieši uz roņu barošanu. Lielākais no roņiem sit ar pleznu sev pa sānu, tā izrādot, lai dod šim nākamo zivi. Kāds cits ronis zivi nevis uzreiz norij, bet pietur ar nadziņiem un smuki apēd. Sekojam barotājiem un apstaigājam visus baseinus. Pēc lielajiem roņiem baro mazos roņus. Pēc tam – milzīgo jūras lauvu. Tas izskatās iespaidīgi! Makanais zvērs uztraušas pa trepītēm uz speciāla podesta, un barotājs viņam met zivis. Tālāk seko pingvīnu barošana. Ap šo laiku tie kļuvuši hiperaktīvi, lielākā daļa salīduši ūdenī. Viens no viņiem gausi grīļojas uz pretējo pusi. Abi kopēji pieskata, lai visi zvēriņi būtu paēduši. Ja kāds nepievienojas baram, tad tiek pabarots atsevišķi.
Aizejam iemalkot kafiju. Nemaz nav tik dārga, kā varētu sagaidīt no muzeja kafejnīcas. Baudām sauli un kafiju. Kafija ielieta papīra krūzītes ar lietuviešu mākslinieka darba reprodukciju. Pēkšņi sadzirdam dīvainu troksni. Izrādās, ka to rada krācoši roņi! Pieštopējuši pilnus kuņģus ar zivīm, tagad saldi šņāc.
Pēc tam ienirstam akvārija dzīlēs. Tur atrodami gan izbāzti jūras iemītnieki, gan īsti akvāriji. Man visvairāk pie sirds iet koraļļu akvāriji. Kā vienmēr mani fascinē raju plīvošana ūdenī, bet vienlaicīgi tās izskatās pēc ļaunuma iemiesojuma. Arī šeit ir daudz interaktīvu un aptaustāmu eksponātu, kas nodrošina aizraujoši pavadītu laiku visa vecuma apmeklētājiem. Apakšējā stāvā izveidoti Lietuvas ezeriem un upēm veltīti akvāriji, kas, protams, nav tik aizraujoši un krāšņi kā tropiskie veidojumi, tomēr pilda izglītojošu funkciju. Pašā apakšā ir tuneļveida akvārijs, kurā zivis peld virs mūsu galvām un mums visapkārt, radot ļoti neparastu sajūtu.
No apakšas iespējams vērot arī roņu baseinu. Lai gan roņi vienmēr šķituši visai slinki zvēriņi, tomēr novērotā aina – ronis “atguļas” ūdenī uz muguras un, vairākkārtīgi atsitoties pret “klintīm”, nobumsī lejā uz baseina grīdas – liekas šokējoši slinka pat roņiem. Ar Valdi smejamies, ka, iespējams, tieši šādi roņi nonāk pludmalēs – nevis paši izpeld, bet slinki ļaujas jūras viļņiem, kas tos izskalo krastā.
Pēc tam dodamies aplūkot tās muzeja ekspozīcijas, ko iepriekš nepaguvām izpētīt. No muzeja izejam vien plkst. 17:00. Var teikt, ka šeit pavadījām visu dienu! Mums vairs nav vēlmes doties atpakaļ uz etnogrāfiskā muzeja sadaļu, jo esam uzsūkuši pārāk daudz informācijas un iespaidu. Soļojam uz mola pusi, bet atklājas, ka arī šis mols tiek renovēts. Kāda neraža!
Apskatām molu no sāna un ejam pastaigāties pa pludmali. Tik plašs liedags! Un tik cietas, patīkamas, viegli ejamas smiltiņas! Ūdens ir pavēss. Vējš joprojām plosās. Neviena paša cilvēka. Fantastiski skaista vieta! Tālumā smiltīs pamanām atliekas no kāda militārā objekta, vientulīgajā liedagā tas izskatās sirreāli. Neaprakstāmais plašums šim liedagam piešķir īpašu šarmu. Kad esam nonākuši tuvāk Smiltīnei, krastā parādās koka ģērbtuves. Priecājos, ka tās nav nokrāsotas košā krāsā, bet atstātas koka tonī, labi iederoties ainavā.
Knapi pagūstam uz prāmi. Tiklīdz esam uz tā uzkāpuši, tiltiņš tiek pacelts. Ir plkst. 18:15. Un es vēl iepriekš naivi domāju, ka pagūsim ar autobusu aizbraukt līdz “tuksnesim”, ha, ha. Redz, veselu dienu pavadījām Jūras muzejā, kas to būtu domājis!
Dodamies uz ostas teritorijā esošo radošo kvartālu, ko var atrast, “Google” kartē ierakstot, piemēram, kultūrbāra “Herkus Kantas” vai “Hofas” nosaukumus. Mani fascinē “Herkus Kantas” interjers, kur industriālās ēkas raupjums papildināts ar dažādiem jūrniecības atribūtiem, dažāda dizaina krēsliem un citām detaļām. Grozi galvu uz visām pusēm, brīnies un ik mirkli pamani kādu jaunu detaļu! Arī pašā kvartālā ik uz stūra atrodams kas interesants – grafiti un citi brīnumi. “Hofas” pilns ar cilvēkiem, jo visus pie lielā ekrāna sapulcējusi basketbola spēle, bet virs bāra stalti stāv dižens briedis. “Tema” ierīkota jauka jumta terase ar stilīgu sienas gleznojumu. Pie “Pizzaway” busiņa pasūtām picu ar baklažānu, pikantu gaļu, paštaisītu tomātu mērci un stracciatella sieru. Ņammm, malkas krāsnī cepta pica! Tā kā ārā ir auksti, dodamies picu ēst “Herkus Kantas” stilīgajās iekštelpās.
Ejot uz viesnīcu, pamatīgi nosalstam. Vasara beigusies.
Istabiņas durvju kods joprojām nestrādā. Spiežam, spiežam, bet iekšā netiekam. Valdis saspaida teju visus ciparus pēc kārtas, un beigu galā durvis atveras. Šī sistēma nešķiet gana droša.
NODERĪGI:
Prāmju grafiks Klaipēda – Smiltīne – Klaipēda: www.keltas.lt/en/timetable/
Lietuvas Jūras muzejs un Delfinārijs: https://muziejus.lt/en/aplankyti-muzieju
Kultūrbārs “Herkus Kantas”: www.facebook.com/HerkusKantasPub
Picērija “Pizzaway”: www.facebook.com/pizzawaay
Skulptūru maršruts “Klaipeda for Sculpture Lovers”: https://drive.google.com/file/d/1MZAHE1H7DBHD2PxEUNrt_CmbKeqpRVRk/view
Ielu mākslas maršruts “Expressive Klaipeda”: https://drive.google.com/file/d/1XMYBnETp7v3vwEgxfAzApsHOc7eS2tut/view (ņem vērā, ka ielu māksla mēdz pazust, kā arī uzrasties jauna!)
Ko darīt Klaipēdā: https://klaipedatravel.lt/en/
Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)
コメント