Šorīt mūs priecē fantastiski skaists, miglas rotāts saullēkts. Ezerā viļņojas miglas vāli, bet virs koku galotnēm sāk celties zeltaina saules bumba. Lai cik brīnišķīga būtu ainava, tomēr nespēju sevi piespiest iet peldēties, jo šķiet pārāk auksts. Kristīna gan drosmīgi izbauda miglas daili arī no ūdens, tikmēr es lienu atpakaļ teltī.
Ceļamies plkst. 07:00, paēdam brokastu putru un novācam teltis. Kad abas ar Kristīnu esam gatavas doties ceļā, Valdis un Ainārs izlemj iet nopeldēties. Nesaprotu, kurš izdomājis, ka “meitenes parasti čammājas”? Patlaban izskatās gluži pretēji, ha, ha!
Kad puiši beidzot izrāpušies no ūdens, braucam uz netālo Gaiziņkalnu. Šodien mums ieplānots 15 km garš pārgājiens Latvijas kalnos, uzkāpjot Gaiziņkalnā, Dravnieku kalnā, Kaļvu kalnā, Sirdskalnā, Dravēnu kalnā un Mestrēnu kalnā. Maršrutu atradu kādā žurnāla “EJ” numurā, tāpēc par šo pārgājiena ideju jāsaka paldies Ievai Smilgai. Oriģinālo maršrutu mazliet modificēju, pie pārējiem kalniem ierindojot arī Kaļvu kalnu. Būtu muļķīgi kāpelēt tik tuvu manā uzvārdā nosauktam kalnam, bet tajā neuzrāpties, vai ne? Par Kaļvu kalnu uzzināju salīdzinoši nesen, kad Facebook pārgājienu grupiņā bija ielikts kartes fragments un raisījās diskusija par pārgājienu opcijām šajā apkārtnē. Kartes fragmentā pamanīju Kaļvu kalnu un nospriedu, ka kādu dienu tas noteikti jāapciemo. Cilvēki gan komentēja, ka šajā apkārtnē esot kaut kādu bagātnieku privātīpašumi, kas tiekot nopietni apsargāti, un dažkārt gājēji pat meža vidū tiek apstādināti ar melnu džipu un pamatīgi nopratināti. Redzēs, kā mums veiksies.
Gaiziņkalna pakājē esam vienīgie. Uztaisām kopbildi un rāpjamies augšā. Ātri vien sasniedzam virsotni un pat diži nejūtam, ka būtu uzkāpuši kalnā. Pat aizelsties nepaspējām! No Gaiziņkalna paveras jauks skats, tomēr, manuprāt, tas būtu vēl jaukāks, ja pašā virsotnē uzstādītais tornis būtu ne tikai godinošs objekts Strūves ģeodēziskajam lokam, bet arī reāli pielietojams skatu tornis. Maza vilšanās šajā sakarā.
Pa nelielu taciņu dodamies tālāk savā Latvijas kalnu ekspedīcijā. Visapkārt kā trakas smaržo vīgriezes. Dažāda izmēra takas un aizauguši meža ceļi ved mūs arvien dziļāk Vidzemes augstienes kalnos un lejās. Rīta rasa mērcē kājas. Lai nokļūtu nākamajā virsotnē – Dravnieku kalnā – nākas ienirt pamatīgos brikšņos. Par Dravnieku kalna sasniegšanu liecina vien attiecīgā informācija “Garmin” ekrānā. Principā atrodamies meža vidū, un no plaša skata uz apkārtni nav ne miņas. Arī virsotnes zīme nav uzstādīta. Lai atzīmētu Dravnieku kalna sasniegšanu, uztaisām kopbildi. Vienojamies to darīt arī visās pārējās kalnu virsotnēs, kurās šodien uzkāpsim.
Pa šauru taciņu dodamies Talejas ezera virzienā. Pēkšņi uzrodas milzīgas dubļu lāmas, bet tām blakus – atliekas no senas koka laipas. Lavierējam pa vecajiem dēļiem, kas daļēji iegrimuši dubļos, līdz tiekam pāri slapjajai vietai. Nekurienes vidū pamanām šķību norādi uz Talejas ezeru. Interesanti, ka iepriekš šādas norādes nekur nebija. Nez, kā cilvēkiem paredzēts nokļūt līdz šai zīmei?
Nonākam pie Talejas ezera, kura krastā gozējas Talejas Velnakmens, un izlemjam nopeldēties. Ar Kristīnu brienam ezerā, kad viņa pēkšņi iesaucas: “Klau, Solveiga! Vai šitā ir ērce?” Paskatos, nudien! Liela ērce piesūkusies pie Kristīnas augšstilba. Labi, ka somā esmu ielikusi gan diegu, gan ūdeņraža pārskābi. Uzmetu cilpu un ērci izrauju laukā, bet vietu pēcāk dezinficēju ar ūdeņraža pārskābi. Kristīna vēl tieši pirms mirkļa lielījās, ka nekad nav dabūjusi ērci. Laikam piesauca.
Talejas ezers ir gluži kā jūra – var brist tālu, tālu. Tā kā ezera dibens ir visai glumīgs, un tālu brist negribas, tad plunčājos seklumā. Atvēsināties tāpat sanāk visnotaļ labi.
Turpmākais gājiens ved cauri brikšņiem, līdz iznākam uz meža celiņa. Kreisajā pusē skatam paveras smalks un labiekārtots mednieku tornis. Iespējams, ka esam tuvumā Facebook diskusijā minētajiem bagātnieku īpašumiem, jo soļojam Kaļvu kalna virzienā. Pēkšņi ieraugām lapsu. Pamanījusi mūs, tā sastingst. Pēc mirkļa lapsa sāk skriet mums pretī, bet, aptvērusi savu neapdomību, tomēr iejož mežā.
Soļojam pa ceļu un jau iztālēm manām, ka mežs labajā pusē apjozts ar žogu. Ai, ai, neizskatās labi. Tieši vietā, kur esmu plānojusi griezties pa labi, ceļam uzlikti vārti, kas aizslēgti ar brangu slēdzeni. Tiem varētu viegli izlīst cauri, taču krustcelēs atrodu zīmi “Privātīpašums”. Laikam apzināti līst iekšā privātīpašumā tomēr nevajadzētu. Izlemjam soļot gar žogu un tad mēģināt tikt vajadzīgajā virzienā gar ezera malu, izmantojot tā saukto tauvas joslu. Žogs beidzas līdz ar ezeru. Tiekam tam garām un laužamies cauri krasta brikšņiem. Pēc brīža saprotam, ka, lai apietu apkārt ezeram un nokļūtu tur, kur mums vajag, nāktos soļot gar pašu mājas aizmuguri. Lai gan izskatās, ka uz doto brīdi te neviena nav, tomēr negribas riskēt. Ja reiz šeit mitinās bagātnieki, tad nebūtu brīnums, ka katrā otrajā kokā paslēpta novērošanas kamera. Kāds pat aizdomājas – ja nu šis nemaz nav ezers, bet gan dīķis? Tādā gadījumā mēs pat nevarētu neko bilst par tauvas joslu. “Garmin” gan rāda, ka tas ir ezers, tomēr bez nosaukuma. Tas šķiet aizdomīgi. Mudīgi špegojam atpakaļ. Atviegloti uzelpojam, kad nokļūstam atpakaļ žoga otrā pusē. Vēlāk noskaidroju, ka tas tomēr ir ezers, Maulītis vārdā.
Mēģinām iet gar ezera malu otrā virzienā, tomēr saprotam, ka nāksies šķērsot kanālu, kas savieno Maulīti ar Talejas ezeru. Kanāls ir daudz platāks, nekā varētu gaidīt. Nav arī skaidrs, vai otrā krastā neturpinās privātīpašums. Nākas secināt, ka Facebook diskusijā bija taisnība par bagātnieku privātīpašumiem, kas manāmi sarežģī pārgājienus šajā apkārtnē. Ko darīt? Ierosinu doties uz Sirdskalnu, bet Kaļvu kalnu apciemot vēlāk, piebraucot ar mašīnu no otras puses, cik tuvu vien iespējams, un atlikušo ceļu izlaužot cauri brikšņiem. Žēl, protams, ka Kaļvu kalnu neizdevās apvienot kopīgā maršrutā ar pārējām virsotnēm, bet ko padarīsi…
Uz Sirdskalnu, otru augstāko Latvijas virsotni, ved pamatīgi džungļi. Brikšņi ir pierasta lieta, tomēr šeit mūs sagaida ne tikai biezi saauguši krūmi, bet arī nātru biezoknis. Atliek vien sevi mierināt, ka nātru dzēlieni ir veselīgi, jo citādi sasniegt Sirdskalnu nemaz nav iespējams. Tikai cauri nātrēm. Kad esam uzkāpuši Sirdskalnā, pa nelielu spraudziņu varam aplūkot arī apkārtnes panorāmu. Prieciņš!
Pa mazām meža taciņām nonākam plašā laukā. Jāizmanto iespēja papusdienot bez brikšņiem! Piesēžam pļaviņā un baudām pusdienas, sauli un skatu. Jauki tā sēdēt!
Tomēr cik ilgi slaistīsies? Jādodas tālāk! Sekojam taciņai, kas ieved mežā. Dodamies Dravēnu kalna virzienā. Kādā brīdī mums ir izvēle – iet taisni cauri brikšņiem, vai sekot takai, kas izmet palielāku loku. Nobalsojam par taku. Taka mūs ved lejup, lai pēc tam liktu kāpt augšup pa stāvu nogāzi. Smejos, ka tas ir ar nolūku – lai varam sajust, ka tik tiešām esam uzrausušies Dravēnu kalnā. No virsotnes paveras skats uz Gaiziņkalnu. Pēcāk špegojam atpakaļ uz pusdienu pļaviņu, šoreiz izvēloties taisnāko ceļu cauri brikšņiem, kas nemaz nav tik traki, kā gaidījām.
Soļojam lejup pāri pļaviņai, mežā iekšā un tad jau drīz vien sasniedzam arī Mestrēnu kalnu. Šajā virsotnē nekāda zīme nav uzstādīta, bet labi, ka tehnoloģijas ziņo par kalna gala sasniegšanu. Visapkārt vieni vienīgi brikšņi.
Tālāk pa lauku ceļu dodamies atpakaļ Gaiziņkalna virzienā. Mežā plešas dzeltenvioleti nārbuļu paklāji. Izskatās dikti iespaidīgi un skaisti! Nekur neesmu redzējusi tādu kvantumu nārbuļu! Kamēr fotografēju fantastisko ziedu segu, tikmēr dzirdu, ka Ainārs Valdim iestāsta, ka tās ir parastās atraitnītes. Tā arī nesaprotu, vai tas ir joks, vai Ainārs tiešām tā domā. Sasmejos un saku, ka tie taču nārbuļi!
Pēc gandrīz sešām stundām esam atpakaļ pie mašīnas. Kāpjam iekšā un braucam uz Kaļvu kalna pusi. Atstājam auto ceļmalā un dodamies ekspedīcijā. Soļojam pa diagonāli pāri zaļai pļavai. Pēcāk seko sasodīti garas zāles un aizauguši brikšņi. Eju pa priekšu un laužu ceļu. Smejos, ka tādi brikšņi Kaļvu kalnam piedienas. Navigācijas bultiņa mazliet raustās, bet šķiet, ka pēc staigāšanas pa labi un pa kreisi izdodas sasniegt visprecīzāko Kaļvu kalna virsotnes punktu. Protams, ka te nav zīmes ar nosaukumu, tāpēc no somas izvelku lapu ar uzrakstu “Kaļvu kalns” un palūdzu mani šeit nofotografēt. Tāds atradums taču jāiemūžina! Šodienas labākajās tradīcijās, iekarojot jaunu virsotni, uztaisām arī kopbildi.
Pēc tam piestājam Vestienas bodē sameklēt saldējumu. Esmu patīkami pārsteigta, ka tik mazā lauku veikaliņā atrodams arī sorbets! Turklāt tāda šķirne, kādu Rīgā pat neesmu manījusi – “Rūjienas saldējuma” ķiršu sorbets. Kad atveru iepakojumu, visa mašīna sāk smaržot pēc ķiršiem, bet pats sorbets garšo kā ķiršu kompots.
Nu jau vairs tikai atliek atgriezties mājās. Lūk, tāda jauka, piedzīvojumiem un pārgājieniem bagāta nedēļas nogale. Vislabākais veids, kā izbaudīt vasaru!
NODERĪGI:
Aptuvenais pārgājiena maršruts (ar iespēju lejupielādēt GPX failu; ar sarkanu marķējumu – ieplānotais maršruts, ar zilu – reālais, ar zaļu – oriģinālais maršruts no žurnāla “EJ”): www.alltrails.com/explore/map/gaizinkalns-sirdskalns-48a79bc?u=m (paldies Ievai Smilgai par maršruta ideju!)
Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)
Komentarze