top of page

2022. gada 6. jūlijs. Pārgājiens gar Lenčupi un Raiskuma ezeru

Dažkārt vērts doties dabā vienatnē, jo tā to var sajust vislabāk. Tieši tāds arī ir mans plāns šodienai. Kamēr Valdis vadās tūristus, tikmēr es došos aptuveni divdesmit sešus kilometrus garā solo pārgājienā gar Lenčupi un Raiskuma ezeru. Izeju no mūsu naktsmājām “Glūdas grava” plkst. 08:15. Cēsu ielās valda miers un klusums, vien pa retam kāds aizsteidzas uz darbu vai dodas rīta pastaigā ar suni. Pa ceļam saldi smaržo liepas, kas sastādītas ielas malā.


Pārsteigta skatos, ka vecā Raiskuma kroga pagalms manāmi atdzīvojies. Izrādās, ka dziedošā Dukuru ģimene tur atvērusi jaunu kultūrtelpu – mākslas rančo “Dukuri”. Man priekšā garš ceļš, tāpēc iekšā neiečolēju, bet nopriecājos, ka senais krogs beidzot tiek lietderīgi izmantots.


Griežos nost no šosejas un soļoju uz Sarkanajām klintīm. Mežiņā man uzbrūk odu mākoņi. Rūcamavots rūkdams mani sveicina jau iztālēm, arī Sarkanās klintis apbur ar savu varenumu. Skaista vieta! Mirkli pastāvu un izbaudu dabas radīto meistardarbu, taču odu uzmācība kļūst neciešama, tāpēc mudīgi čāpoju tālāk – jo ātrāk eju, jo mazāk odu.


Kad nonāku pie Lenčupes, cenšos saprast, kā vislabāk turpināt ceļu – gar krastu vai pa pašu upi. Abi krasti izskatās brikšņaini un neizejami. Zinu, ka tālāk mežā jābūt taciņai, bet tad jau no upes nenieka neredzēšu. Tā kā esmu sagatavojusies brišanai pa ūdeni, uzvelkot kājās vecos pārgājienu zābakus, ko nav žēl izmērcēt, un paņemot līdzi otru apavu un zeķu pāri, tad izlemju kādu laiku iet pa pašu Lenčupi, tikai vispirms jāsaprot, kā nokāpt lejā līdz upei. Cītīgi izpētu abus krastus gan vienā, gan otrā tilta pusē. Baigie brikšņi! Atrodu vietu, kas izskatās pēc zvēru iemītas takas – lai gan kārtīgi aizaugusi, tā ir potenciāli labākā vieta, kā nokļūt pie ūdens. Turoties pie krūmu zariem, noraušos lejā.


Kad Lenčupes ūdens ielīst pārgājienu zābakos, paliek spirdzinoši vēsi, bet drīz vien pierodu. Nākas soļot pret straumi, bet laimīgā kārtā upe ir gana sekla, lai lielas problēmas tas nesagādātu. Lenčupe teju aiz katra līkuma piebirusi pilna ar lieliem kokiem, kam jārāpjas pāri vai jālien pa apakšu. Arī gultnē ir dažādi padziļinājumi, tāpēc nākas staigāt no viena krasta uz otru, lavierējot starp dziļākajām vietām un meklējot ērtāku tikšanu pāri nokritušajiem kokiem. Kustība uz priekšu notiek ļoti lēni, tomēr upe priecē ar saviem gleznainajiem līkumiem un klinšu atsegumiem. Jūtos kā nonākusi pašā dabas viducī, šo sajūtu paspilgtina arī atrašanās upē. Burvīgi! Visu laiku jūsmoju par skaisto Lenčupi un tās mežonīgajiem krastiem, bet ik pa laikam lamājos par zarainajiem kokiem, kuriem jātiek pāri. Tā teikt – viss līdzsvarā. Kādā brīdī krastā iztrūcinu, šķiet, briedi, kas ar skaļiem būkšķiem aizlēkšo prom.


Pēc kādas stundas bradāšana pa Lenčupes ūdeni sāk šķist pārāk auksta. Iemetot aci “Garmin”, nākas secināt, ka ar ložņāšanu cauri sakritušajiem kokiem un lavierēšanu starp dziļajām vietām, nekur diži tālu neesmu tikusi. Nospriežu, ka ir īstais laiks rausties krastā. Laba daudz nevajag. Tieši atrodos vietā, kur krastā plešas jauks priežu mežiņš, nevis necaurejami brikšņi. Izkāpt no upes gan nav pārāk viegli – krasts ir stāvs, nav piemērotas vietas, kur atsperties ar kāju, tomēr ieķeros krasta krūmos un izvelku sevi sausumā. Slapjos zābakus pieāķēju pie somas, bet kājās uzauju sausas zeķes un sandeles.


Maršruts, ko vakar iezīmēju “Garmin”, ved mazliet augstāk, bet arī gar pašu upi vijas mīlīga taciņa. Izlemju sekot takai, cik ilgi tas būs iespējams. Diemžēl visai drīz tā paliek arvien džungļaināka un džungļaināka, līdz vairs neredzu, kur lieku kāju. Man pa priekšu aizlokās zalktis. Saprotu, ka līst dziļākos brikšņos ar sandelēm noteikti negribu. Uztveru zalkti kā zīmi, ka labāk griezties atpakaļ un meklēt oriģināli ieplānoto taku. Tā arī daru.


Cauri mežam līkumo celiņš, kas dažbrīd ir mašīnas platumā, bet dažbrīd saraujas līdz gājēju takas izmēriem. Vietām tas aizaudzis ar garām zālēm. Visapkārt plešas skaists priežu mežs, bet arī tas brīžiem pilns ar bieziem krūmiem. Kad sasniedzu vietu, kur pa meža ceļu jānonāk uz lielā ceļa, redzu, ka realitātē šis maršruts ved cauri mājām. Negribas špegot cauri svešam pagalmam, jo laukos cilvēki mēdz savus suņus nepiesiet, tāpēc drošības labad spraucos cauri mežam, kas, tieši par neražu, šeit biezi saaudzis un pārvērties brikšņos. Tomēr drīz vien nonāku uz ceļa, nopurinu no sevis visus zirnekļus un ērces un dodos tālāk. Cik gan ainaviski skati paveras no ceļa! Riktīgi latviskas pļavas! Gaisā virmo vīgriežu smarža, bet ceļmalā kuplo suņuburkšķu plantācijas. Pie kādas mājas dīķī peld rozā flamingo. Piepūšamais, protams.


Brīdī, kad no lauku ceļa atkal griežos iekšā mežā, no tuvējām mājām iznāk vīrietis ar bērnu ratiņiem un lielu suni. Suns metas mani apriet, bet pakaļ neskrien. Labi, ka izgājis pastaigā kopā ar saimnieku. Nepatīk man tie lauku suņi! Priežu meža tīrie un plašie posmi mijas ar aizaugušiem lapu koku posmiem, kur sejā nepārtraukti līp zirnekļu tīkli. Vēlāk nonāku tik kāpām bagātā priežu mežā, ka gluži vai šķiet – tūdaļ, tūdaļ skatam pavērsies jūra! Tomēr skatam paveras kāds neparasts laukakmens, kas viens pats sēž meža vidū. Pie sevis nodomāju, ka varbūt kāda piemiņas vieta, un aizeju to aplūkot. Otra puse tiešām izrādās perfekti gluda – kā radīta iegravētiem vārdiem vai piestiprinātai šiltītei, bet tur nav ne viena, ne otra. Tāds nepabeigts piemineklis, cik jocīgi!


Pēkšņi ieraugu, ka man pa priekšu iet kāds vīrietis. Kur viņš te radās? Un ko viņš te dara? Es taču esmu meža vidū! Tieši pirms mirkļa nodomāju, ka vienīgais, no kā mazliet bail tādā solo pārgājienā, ir cilvēki (un nepiesieti suņi). Uz mirkli apstājos un ļauju viņam aiziet tālāk. Bet cik ilgi tā stāvēsi? Turpinu iet. Ieraugu, ka ceļa vidū novietota automašīna. Paliek vēl neomulīgāk. Tad pamanu, ka netālu no auto jau redzētais vīrietis kopā ar sievieti lasa mellenes.


Pēcāk gleznaini lauku ceļi mani ved apkārt Raiskuma ezeram, ļaujot baudīt paugurainās Vidzemes ainavas. Tik skaisti! Liegajā vējiņā līgojas tīrumi un krāšņas pļavas. Kad iesoļoju Raiskumā, man sagaida burvīga ozolu aleja, caur kuru stiepjas nevis auto ceļš, kā tas bieži ierasts, bet gan gājēju taka. Ļoti patīkami. Mašīnas tikmēr brauc gar alejas sānu.


Raiskumā no ārpuses aplūkojama eklektikas stilā celtā muižas pils, kuras greznākā fasāde skatās uz Raiskuma ezeru. Raiskuma muižas pilī jau vairākas desmitgades ierīkoti dzīvokļi, tāpēc nav nekāds brīnums, ka uz kādreiz tik smalkās terases šodien dirn veļas žāvējamais, kas manāmi bojā skatu.


No Raiskuma muižas līdz mūsdienām saglabājušās aptuveni divdesmit ēkas, kas kalpo par pamatu tagadējam ciemam. Ne velti Raiskumā pat izstrādāts maršruts muižas vēsturiskās apbūves iepazīšanai. Muižas klētī darbojas Raiskuma labumu darītava “Raiskumietis”, kur tiek brūvēts alus, kūpināta gaļa un cepta maize. Ciemiņi tiek aicināti pieteikties arī uz ekskursijām. Kad esmu iepazinusi Raiskuma muižas apbūvi, pa mazu taciņu dodos tālāk gar Raiskuma ezeru. Tajā laiski peld gulbji, kaut kur krastā šļakstās un ālējas bērni.


Pēcāk čāpoju pa Raiskuma–Cēsu ceļu, plānojot nogriezties no tā uz maza lauku celiņa, kas izvijas cauri četrām lauku sētām – “Bebriem”, “Birzēm”, “Norām” un “Madarām”. Tomēr, kad sasniedzu īsto pagriezienu, ieraugu zīmi “braukt aizliegts”. Tas nozīmē, ka šo ceļu lieto tikai māju iemītnieki. Kas, savukārt, nozīmē to, ka viņu suņi, visticamāk, brīvi klaiņo nepiesieti. Protams, var jau būt, ka suņu šajās mājās nemaz nav. Tieši tikpat iespējams arī tas, ka suņi ir piesieti vai arī pēc dabas ir draudzīgi. Tomēr vienatnē ar potenciāli nikniem suņiem gan man diži negribas sastapties, tāpēc nolemju turpināt soļot pa Raiskuma–Cēsu ceļu. Asfalta segums nav tas aizraujošākais no taku veidiem, tomēr skati joprojām ir skaisti un ainaviski. Šajā maršrutā visā tā garumā paveras izteikti latviskas un daiļas ainavas.


Pēc astoņām stundām ap plkst. 16:15 esmu atpakaļ “Glūdas gravā”. Diezgan ilgs laiks divdesmit sešiem kilometriem, bet, kā jau minēju, brišana pa upi negāja ātri, turklāt es diezgan daudz fotografēju un baudīju apkārtni. Kopumā varu teikt, ka šis bija ļoti ainavisks un jauks maršruts, kurā apvienojas gan mežonīgi piedzīvojumi dabas klusumā un mierā, gan viegla pastaiga pa meža takām un lauku ceļiem, gan kultūrvēsturisku bagātību iepazīšana un vietējo ražojumu noprovēšana.


NODERĪGI:

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)



Tags:

Komentarze

bottom of page