top of page

2023. gada 6. aprīlis. Iecava, Bauska un "Lodēnu" pirtiņa

Šodien dodamies uz Zemgali, lai paviesotos Iecavā un Bauskā, bet vēlāk ļautos relaksējošai atpūtai “Lodēnu” pirtiņā. Līdz šim Iecava man šķitusi kā “caurbraucamā pilsēta”, kurā “nekā nav”, tāpēc ar Valdi esam nolēmuši izpētīt, kā ir patiesībā. Mazliet pēc plkst. 09:00 ierodamies Iecavā. Mūsu plāns ir apskatīt dažādus Iecavas nostūrus, sekojot izi.travel platformā atrodamajam audio gidam “Iepazīsti Iecavu!”, maršrutu mazliet pielāgojot pēc savas gaumes.

Pirmais pieturas punkts ir Iecavas evaņģēliski luteriskā baznīca, kas, tavu brīnumu (šo saku ironiskā balsī), ir ciet. Slēgts ir ne tikai pats dievnams, bet arī baznīcas pagalms, kurā atrodas tūristiem paredzēts informācijas stends. Izskatās, ka to lemts izlasīt tikai tiem, kuri dodas uz svētdienas dievkalpojumu. Labi, labi, šis jau nav nekas sevišķs, jo lielākā daļa Latvijas baznīcu parasti ir slēgtas.

Kā patīkams pārsteigums mūs sagaida labiekārtota taka, kas ved gar Iecavas upi – gar stāvo krasta krauju stiepjas koka laipa, kas ļauj sajusties gluži kā kalnos. Upes krastā rotājas diezgan iespaidīgi dolomīta atsegumi, kuru pakāje nosēta ar ziliem ziediņiem. Pavasaris! Dikti glīta taka. Tā mūs aizved līdz Dievdārziņam, senai kulta vietai. No turienes paveras burvīgs skats uz baznīcu otrā upes krastā.

Izmetuši loku cauri Dievdārziņam, soļojam atpakaļ un drīz vien nonākam pie kādreizējā muižas parka sarga namiņa, kas izskatās ārkārtīgi mīlīgi. Ar auto līdz šim esam traukušies tam garām, jauko namiņu pat nepamanot.

Tuvojoties Gleznu takai, mūs ieskauj šaušalīgs troksnis – parka uzturētājs staigā apkārt ar briesmīgi skaļu lapu pūtēju, bet koku galotnēs ārdās krauķi, kuri tur savijuši savas ligzdas. Ja iemet aci “Googlē”, tad atrodams, ka šie putni jau vairākus gadus terorizē Iecavu, izveidojot Latvijas apmēriem milzīgu koloniju. Jo tuvāk ejam Gleznu takai, jo skaļāki un trakojošāki kļūst krauķi. Tā vien šķiet, ka iesoļojam viņu teritorijā, un putniem tas galīgi nav pa prātam. Lai gan Gleznu takā aplūkojami tiešām jauki darbi, tomēr to apskate lielu baudu mums nesagādā – troksnis ir ārprātīgs, turklāt visu laiku jāsatraucas, lai kāds putns neuztaisa uz galvas. Ātrā tempā apskatām gleznas un mudīgi špegojam tālāk.

Kā nākamais jaukais atklājums mūs gaida vairākas ēkas, kas saglabājušās no muižas laikiem: dārznieka māja, zirgu stallis, klēts un jau redzētie sargu namiņi. Kas to būtu domājis, ka tādā “caurbraucamajā pilsētā” aplūkojamas muižas ēkas, vai ne? Vēlāk paveras skats uz teritoriju, kur reiz atradās slavenā liķiera fabrika, kurā ražoja Iecavas ķimeli, ko, kā stāsta leģendas, esot iecienījis pat franču rakstnieks Aleksandrs Dimā.

Kad gar Iecavas upi soļojam vecās slimnīcas virzienā, gaisā jaucas patīkama iesala smarža un vircai līdzīga smaka. Ļoti dīvains salikums. Kā smejas Valdis – arī pati Iecava ir kontrastiem bagāta pilsēta, kurā muižas laiku smalkumi mijas ar padomju laika arhitektūru. Vecā slimnīca, kas ir vienīgā jūgendstila ēka Iecavā, atrodas visnotaļ bēdīgā stāvoklī, bet tai piemīt neparastas formas. Šis ir tālākais punkts mūsu maršrutā. Pēcāk dodamies atpakaļ centra virzienā.

Lai gan Iecavas audio gids ir visai garlaicīgs un vairāk līdzinās “Wikipedia” lapai ar neskaitāmiem gadskaitļiem, tomēr tas kalpo par lielisku materiālu, uz kura bāzes izveidot pastaigu maršrutu Iecavas iepazīšanai. Vai es joprojām uzskatu, ka Iecavā “nekā nav”? Galīgi nē! Ir. Un kā vēl ir! Stilīgā taka gar Iecavas upi ar dolomīta atsegumiem un varenās muižas ēkas ir mani favorīti. Cik gan forši atklāt “kaut ko” vietā, par kuru līdz šim domāts, ka tur “nekā nav”!

Pabeiguši Iecavas apskati, dodamies uz kafejnīcu-konditoreju “Gardumu avēnija”, kas atrodas kādas daudzstāvu mājas pirmajā stāvā. Pasūtām divus gabaliņus pekanriekstu kūkas, kā arī milzīgu magoņmaizīti, kas bagātīgi pārziesta ar šokolādi. Pie saldumiem lieliski piestāvētu kafija, bet izrādās, ka kafijas automāts salūzis. Jautājam darbiniecei, vai drīkstam dzert savu tēju no termosa, un viņa to mums laipni atļauj, turklāt vēl iedod krūzītes. Cik jauki! Darbiniece stāsta, ka pārsvarā viņi darbojas kā konditoreja, nevis kafejnīca, bet nevienu prom nedzenot. Telpā iekārtots galds, un arī palodze pārvērsta par leti ar krēsliem, tāpēc, manuprāt, šī vieta gluži labi var kalpot arī par kafejnīcu. Katrā ziņā, tieši tā šo vietu izmantojam mēs – pasūtījuši gardumiņus, piesēžam, ielejam krūzītēs tēju un izbaudām mirkli atpūtas pēc garās un iespaidiem bagātās pastaigas. Mmm, pekanriekstu kūka ar karameli un ābolu biezeni ir izcili garda! Tāpat arī magoņmaizīte.

Esam kārtīgi panašķējušies un tagad varam čāpot atpakaļ uz mašīnu un doties uz Bausku. Lai gan Bauskā esmu viesojusies vairākas reizes, tomēr ir sajūta, ka šī pilsēta nav gana kārtīgi izložņāta. Arī Bauskā pastaigu maršruta izveidei izmantojam izi.travel platformā ievietoto audio gidu “Iepazīsti Bausku!”.

Sākam ar Plūdoņa ielas aplūkošanu. Skatam paveras tik skaistas un romantiskas ēkas, ka šķiet – esam Kuldīgā (vai vismaz Cēsīs)! Mazliet tālāk skvēriņā mūs gaida Vilim Plūdonim veltītais piemineklis, ko veidojis Ģirts Burvis. Ļoti glīts un poētisks veidojums, tikai šodien to grūti nofotografēt, jo apkārt rosās dārznieki, pieminekļa tuvumā sakrautas kastes ar stādāmajām puķēm un netālu novietots busiņš.

Drīz vien nonākam Sinagogas dārzā, kur reiz slējās Bauskas Lielā sinagoga, bet tagad tās kādreizējo kontūru iezīmē skulpturāls veidojums ar akmens sienu un ebreju tēliem. Kompozīcijai lietots ļoti vienkāršs, bet ārkārtīgi spēcīgs un gaumīgs risinājums – metāla sietos ievietoti akmeņi, kas lakoniskā, bet gana uztveramā veidā attēlo no sinagogas iznākušus ebrejus. Ļoti veiksmīgs vides objekts. Nespēju beigt to apjūsmot.

Tālāk soļojam uz Bauskas rātsnamu, lai nomērītos senajos mēros. Bauskas rātsnamā šāda aktivitāte pieejama bez maksas – tevi gan nomērīs garumā, gan uzliks uz svariem. 17. gadsimtā Bauskas rātsnams bija lielākais un greznākais rātsnams Kurzemes un Zemgales hercogistē, tolaik tā pirmajā stāvā atradās svaru un mēru telpa, tālab šāda aktivitāte tiek piedāvāta arī mūsdienās. Izrādās, ka Lieldienu sakarā mūs šodien mērīs un svērs ne tikai pudos, mārciņās, olektīs, pēdās un collās, bet arī zaķos un olās, ha, ha. Kad esam nomērījušies, turpinām sekot audio gida maršrutam.

Rīgas ielas namus joprojām rotā krāšņi rožu dekori. Manuprāt, izcili laba ideja, kā atdzīvināt parastu ielu un padarīt to par tūristiem pievilcīgu apskates objektu. Pateicoties audio gidam, uzzinām, ka “Zodiaka” izpildītās dziesmas “Manas mīļākās puķes” vārdiem izmantots Viļa Plūdoņa dzejolis. Redz kā! Nezināju. Audio gids piedāvā šo dziesmu noklausīties. Tā nu soļojam pa Rīgas ielu, priecājamies par košajām rozēm un dungojam līdzi grupai: “No puķēm vismīļākās man rozes tumšsarkanās…”

Pēcāk sekojam Bauskas dabas takai, kas gar Mēmeli mūs aizved līdz foto rāmim “Pastkarte no Bauskas” un Bauskas pilij. Jau biju aizmirsusi, cik vareni un iespaidīgi vaļņi sargā Bauskas pili. Pili šodien neplānojam apmeklēt, tāpēc pasoļojam tai garām Ķirbaksalas virzienā. Salu apmeklēt mums neizdodas, jo tiltiņš pagaidām snauž ziemas miegā kādā siltā un sausā vietā. Ja gribas paviesoties Ķirbaksalā, tad Bauska jāapmeklē vasarā.

Atpakaļ dodamies gar Mūsas krastu, kur stiepjas pamatīga dolomīta siena. Šis šķiet apjomīgākais dolomīta atsegums, ko Latvijā esmu redzējusi. Turpat blakus skalojas Mūsa. Ūdens ir vienā līmenī ar mūsu taku, tāpēc rodas sajūta, ka tūlīt iebridīsim upē.

Netālu no hidroloģiskās stacijas uzejam informatīvo plāksni, kurā stāstīts par Bauskas kaušļiem. Esot pat tāds teiciens: “Par laimīgu, lai sevi sauc, kas brauc no Bauskas nepiekauts!”

Interesanti, ka no trīs Bauskas baznīcām, kas iekļautas maršrutā, šodien vienīgā atvērtā ir Sv. Georgija pareizticīgo baznīca. Izlemjam tajā ielūkoties. Šķiet, ka iekšējās durvis tomēr ir slēgtas, tāpēc griežamies riņķī un dodamies prom. Mums aiz muguras kaut kas nočīkst, un durvīs parādās garīdznieks melnā tērpā. Viņš aicina mūs iekšā. Īsti neesam droši, bet šķiet, ka viņam liekas, ka mums ir reliģiski nodomi dievnama apmeklējumam, tāpēc sakām, ka vēlamies baznīcu tikai aplūkot. Viņš to laipni atļauj. Vēl uzjautā, no kurienes esam, un tad iegrimst savu rakstu lappusēs. Pārāk ilgi baznīcā neuzkavējamies, jo tomēr mazliet neērta sajūta, ka esam iztraucējuši garīdznieka lasīšanas laiku. Pasakāmies par apskati un dodamies tālāk.

Kad esam izstaigājuši visas vietas, ko audio gids iesaka aplūkot, kāpjam mašīnā un braucam uz kafejnīcu “Aveņi”, ko esmu jau iepriekš nolūkojusi internetā kā potenciāli glītāko Bauskas ēstuvi. Izskatās, ka kafejnīcas agrākajai daļai, kas mazliet atgādina klasisku “karbonāžu vietu”, piebūvēta jauna daļa, kas ieturēta mūsdienu modernākajās dizaina tradīcijās. Glīti un patīkami. Atrodam brīvu vietiņu un tiekam pie ēdienkartes. O, tik daudz garšīgu ēdienu, ka grūti izvēlēties, ko pasūtīt, jo gribas teju visu! Beigu galā es lemju par labu vistas gabaliņiem ar mango, mājas sieru un mango-čili mērcīti, bet Valdis pasūta vistas gabaliņus Taizemes gaumē ar ananāsiem un kokosriekstu pienu. Kā piedevas izvēlamies melnos rīsus. Nav ilgi jāgaida, kā kārdinošie ēdieni jau kūp uz mūsu galda. Katrs apēdam pusi porcijas un tad samaināmies ar ēdieniem. Ņamm, viss tik garšīgs! Arī desertu saraksts šeit izskatās ļoti kārdinoši, bet esam tā pieēdušies, ka par desertu nemaz negribas domāt. Citreiz.

Beidzot varam doties uz “Lodēnu” pirtiņu, lai pavadītu relaksētu un nesteidzīgu vakaru un nosvinētu savas kopā būšanas ceturto gadadienu. Kad iebraucam pagalmā, mums pretī izskrien liels suns, bet viņš izskatās draudzīgs. Tā arī ir. Drīz vien uzrodas saimnieks, kurš mūs īsi instruē par turpmāko pirts kurināšanu un noskaidro, vai mums netraucēs suņa klātbūtne. Protams, ka nē! Saimnieks piekodina suni nebarot un dodas atpakaļ uz savu māju. “Lodēni” iekārtoti tā, ka saimnieku māju redzam tikai pa gabalu, tāpēc ir sajūta, ka esam šeit savā nodabā. Ak, cik burvīga vieta! No sākuma izpētām visus labumus, ko “Lodēni” piedāvā. Viss pārdomāts līdz pēdējam sīkumam, turklāt iekārtots ļoti omulīgi, mīlīgi un romantiski. Balti dekori, daudz gaismiņu, dažādas interesantas detaļas. Var redzēt, ka saimnieki šeit ielikuši savu sirdi un dvēseli. Krāsnī jau sprakšķ uguns, pirtiņa ir labi iesilusi. Mums atliks siltumu tikai uzturēt.

Pamanu glītu tējkannu un saku Valdim: “Re, tur varēsim apliet tēju, lai karsēšanās starplaikos ir, ko dzert!” Valdis smejas: “Tā taču ir elektriskā tējkanna, es jau uzliku vārīties ūdeni!” Esmu šokā, jo nekad neesmu redzējusi tik izsmalcinātu elektrisko tējkannu.

Nu ko, laiks doties pirtiņā! Pēc karsēšanās eju sēdēt ārā uz terases, kur izvietoti krēsli un galdiņš. Skatiens aizslīd līdz tālumā vīdošajai mežmalai. Gaisā skan dzērvju balsis. Mmm… Tā arī rotējam starp pirtiņu un terasi. “Lodēnos” par atsevišķu samaksu pieejams arī kubls, bet pēc pieredzes zinām, ka mums pietiek ar vienu – vai nu pirtiņu, vai nu kublu. Un pirtiņa abiem pie sirds iet daudz labāk.

Kad pār “Lodēniem” nolaižas tumsa, dodamies lūkoties zvaigznēs, bet nākas secināt, ka mēness visu tā izgaismo, ka zvaigznes praktiski nav redzamas.

Manuprāt, “Lodēnu” pirtiņa ir jaukākās naktsmājas, kurās līdz šim esmu viesojusies. Trakoti glīts namiņš, burvīga atrašanās vieta, kā arī gaiša un patīkama atmosfēra. Šī ir vieta, kur vienkārši būt, atpūsties un baudīt mirkli. 100% iesaku!

NODERĪGI

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)


Tags:

Comments

bottom of page