Kā jau vairākus gadus tas ierasts, savu dzimšanas dienu atzīmēju ne tikai ar ceļojumu uz kādu jauku galamērķi, bet arī ar pārgājienu Latvijas dabā. Tā kā decembrī iekrīt visādi Ziemassvētki, Jaunie gadi un kas tikai vēl ne, tad dzimšanas dienu Latvijā sanāk svinēt ar nelielu nobīdi. Tas ir – šodien.
Esam sarunājuši tikties Līgatnē plkst. 09:30. Mēs ar Valdi pa ceļam paķeram Mildu. Kad esam netālu no Līgatnes, saņemu ziņu, ka Kristīna ar Rūdolfu jau klāt. Tā jau notiek – tie, kuriem jāmēro garākais ceļš, parasti ierodas pirmie. Kad pēc desmit minūtēm iebraucam Līgatnē, noliekam mašīnu blakus viņu auto, sasveicināmies un katrs savā mašīnā gaidām Lauru ar Oskaru. Smieklīgi jau ir – nelīst laukā no mašīnām, bet nav ko lieki saldēties, vēl visa diena priekšā.
Kad visi ieradušies, septiņu cilvēku kompānijā – es, Valdis, Milda, Kristīna, Rūdolfs, Laura, Oskars – varam doties piedzīvojumā. Līgatni klāj balta sniega sega, visapkārt valda miers un klusums. Tā vien šķiet, ka vietējie ļaudis paslēpušies savās mājās un laukā līst negrasās.
Šodien patrāpījušies varen ziemīgi laikapstākļi – temperatūra nolaidusies līdz mīnus padsmit grādiem. Esam kārtīgi satuntulējušies, lai nenosaltu, bet atliek pievarēt stāvās trepes uz Rīgas kalnu, lai muguras būtu nosvīdušas slapjas. Šķiet, ka, lodājot pa Līgatnes kalniem un lejām, nosalšana mums galīgi nedraud. Pa ceļam iemetam acis vairākos pagrabos, kas izrakti klintīs. Tajos valda pārsteidzoši patīkama un silta temperatūra. Baidoties iztraucēt sikspārņus, kas tur, iespējams, ziemo, ilgi neuzturamies un pārāk dziļi nelienam.
Pēc koka platformas, no kuras paveras labs skats uz Ānafabriku, kāpjam kalnā pa mazmazītiņu, šauru un teju vertikālu taciņu. Uz takas sasaluši dubļi. Mitrā laikā šis kāpiens varētu būt visai neiespējams, jo nogāze ir ļoti stāva. Izmetam nelielu loku cauri mežam un nokļūstam pie kādreizējās slēpošanas trases, kur mūs sagaida stāvs kāpiens uz leju.
Ānafabrikas slūžas un zivju ceļš klāti ar brangām lāstekām. Latvijā iestājusies kārtīga ziema.
Gar Līgatnes Vīna darītavu rāpjamies augšup pa kārtējām trepēm. Uz skatu platformām omulīgi ieriktējušies sniegavīri. Mēs dodamies vēl augstāk. No lejas ieraugām, ka augšā starp kokiem iekārts šūpuļtīkls. Kāds saka: “Rau, tur guļ cilvēks!”, tomēr vēlāk atklājas, ka tas ir vien sniegs, kas sakritis tīklā. Lai gan Līgatnes apkārtne pētīta vairākkārtīgi, šeit esmu uzkāpusi pirmo reizi. Izskatās pēc piemērotas vietiņas, kur mazliet atvilkt elpu no kāpelēšanas un uzcienāt viesus ar gardumiem.
Pēcāk apsoļojam apkārt Skolas kalna garajai ēkai. Nekur citur Latvijā nezinu tik neparastu un omulīgu arhitektūru kā Līgatnes papīrfabrikas ciematiņā. Visi gan mazliet iesmej, kad saprot, ka esam viņus apveduši apkārt ēkai, lai gan varējām uzreiz kāpt lejā. Saku, ka gribēju izrādīt Līgatnes arhitektūru. Un tā ir balta patiesība.
Pēc Skolas kalna var sākties īstais piedzīvojums – pārgājiens gar Līgatnes upi. Gar upi ved jauka taciņa. Priecājamies, ka šodien pamatīgi piesalis, jo daudzviet redzams, ka pavisam nesen zemi klājuši nopietni dubļi. Mūs sagaida nepārtraukta kāpelēšana augšā lejā, augšā lejā, kas sniegiem klātajā mežā nav nemaz tik viegla misija. Cits lejup tiek tupus, cits skrienot, cits turoties pie kokiem. Neiztiekam arī bez kritieniem. Nogāzes vietām ir ļoti slidenas. Smejamies, ka lieti būtu noderējuši šļūcamie “ābolīši”.
Fonā visu laiku jauki čalo straujā Līgatnes upe. Brīžiem ejam gar pašu upi, brīžiem to vērojam no krasta augstumiem. Tik skaisti! Mežs izskatās kā ziemas pasaka, viss balts, balts! Laiku pa laikam krastā parādās iespaidīgi smilšakmens atsegumi. Daudzos no tiem redzami slavenie Līgatnes pagrabi.
Kad sasniedzam Līgatnes ieteku Gaujā, mūs sagaida burvīgs skats – Gaujas ūdeņi pilni ar vižņiem, kas ar maigu čirkstoņu peld jūras virzienā, šad un tad saduroties ar pamatīgu krakšķi. Pasakains daiļums. Skatīties un skatīties.
Netālu no Līgatnes ietekas Gaujā atrodama nosacīta piknika vieta, ko izmantojam pusdienu pauzei. Paēduši pusdienas, turpinām ceļu gar Gauju, soļojot Podupītes virzienā. Arī te neiztikt bez kāpelēšanas augšā lejā. Milda kādā brīdī saka, ka viņai pietiek šīs kāpelēšanas, tāpēc viņa turpinās iet pa krasta augšu, kamēr mēs gatavojamies rāpties lejā pa ļoti stāvu nogāzi. Man gan nepatīk šāda sadalīšanās pārgājiena laikā, bet ko padarīsi. Mums paveras skaists skats uz Sprinģu iezi, bet, kad atrodamies ieža mugurā – burvīgs Gaujas līkums, kas pilns ar vižņiem. Drīz vien sasniedzam arī Podupīti.
Sapratusi, ka arī turpmākais gājiens ietvers kāpelēšanu, Milda izlemj doties taisni pa meža ceļu Līgatnes ciema virzienā. Eh... Pārējie naski soļojam iekarot Cepurkalnu. Kāpiens augšup ir ne pa jokam. Visapkārt plešas mežs, tāpēc nekāda dižā ainava no 103 metrus augstā paugura nepaveras, tomēr vieta ir riktīgi forša. Dodamies lejup, lai drīz vien kāptu citā kalnā – 112 metrus augstajā Līgatnes pilskalnā. Mežu pielej saulrieta zeltainie toņi. Mmm!
Saņemu ziņu no Mildas, ka viņa veiksmīgi sasniegusi Līgatni un iekārtojusies vietējā restorānā, lai siltumā malkotu tēju. Drīz vien arī mēs atgriežamies Līgatnē. Sēžamies mašīnās un dodamies Līgatnes Dabas taku virzienā, lai atstātu savus auto stāvlaukumā. Dabas takās notiek liels pasākums – skaļruņos skan kāda vīrieša balss, spoži spīd gaismiņas, stāvlaukums pilns ar mašīnām. Laura saka, ka laikam izlaidīs ugunskuru, jo pārgājiena laikā baigi nosvīdusi un tagad baidās nosalt. Laimīgā kārtā Mildai ir lieka drēbju kārta, ko aizlienēt Laurai. Tā nu izdodas Lauru pierunāt palikt. Stāvam un gaidām, kamēr viņa pārģērbsies. Pēkšņi attopos, ka es taču apmēram zinu ceļu uz ieplānoto piknika vietu, tāpēc dodu Valdim “Garmin” un saku, lai ar pārējiem jau dodas turp un sāk kurināt ugunskuru. Tikmēr mēs ar Oskaru paliekam gaidīt Lauru.
Kad trijatā dodamies meklēt ugunskura vietu, gandrīz iestājusies tumsa. Ļoti ceru, ka atradīšu īsto taku. Nepaiet ne pārāk ilgs laiciņš, kā pa gabalu manām pārējos. Uguns jau gandrīz iekurta. Esmu ieradusies īstajā brīdī uz zupas vārīšanu. Pamanu, ka šajā ugunskura vietā nav nedz restes, nedz āķa. Man šķiet, ka tālākajās vietās bija, bet nu jau par vēlu – uguns omulīgi sprakšķ. Neko darīt, puišiem nākas izdomāt, kā katlu atstutēt uz pagalēm. Labi, ka visas zupas sastāvdaļas mājās jau novārīju, tāpēc šeit atliek zupu vien uzsildīt. Kamēr zupa sildās, tikmēr cepam desiņas. Kad katls sāk kūpēt, Rūdolfs sauc: “Zupa gatava!”, un mudīgi to noceļ no uguns. Esmu šokā, jo, manuprāt, zupai kāds laiciņš vēl būtu jāpavārās, lai sastāvdaļas savstarpēji sasūktos un zupa bagātinātos ar dūmu garšu, bet laikam kāds ir tik traki nosalis, ka grib pēc iespējas ātrāk tikt pie zupas, ha, ha.
Izdalu visiem zupu un jūtos kā “zupas virtuves” vadītāja. Pēcāk seko kūka. Fonā ik pa laikam brakšķ Gaujā slīdošie vižņi. Virs galvas sāk iemirdzēties zvaigznes. Klusējot baudām uguni, līdz es sāku smieties: “Lūk, intraverto latviešu ballīte – visi stāv apkārt ugunij un klusē!” Bet uguns suģestē. Un neko citu nevajag. Tiesa, kājas mazliet salst. Kādā brīdī Rūdolfs iesaucas: “Labi, mēs dosimies! Esam nosaluši!”, kam klusi pievienojas arī pārējie. Sapakojam mantas un cauri tumsai soļojam atpakaļ uz mašīnām.
Šodien bija izcili skaista diena pārgājienam. Tas nekas, ka auksta. Manuprāt, maršruts arī sanāca gana glīts un aizraujošs. Līgatnē jau vienmēr forši.
NODERĪGI:
Aptuvenais pārgājiens maršruts: www.alltrails.com/explore/map/gar-ligatni-un-gauju-ab9ebd5?u=m
Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)
Comentários